IZGLĪTO SIRDI UN IZGLĪTO PRĀTU!

Vatikānā un Latvijas Republikā akreditēta augstākās izglītības mācību iestāde

Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāle

Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI)

2020./2021. studiju gadā uzņem studentus

šādās akreditētā studiju virziena „Reliģija un teoloģija” studiju programmās:

PAMATSTUDIJAS

Humanitāro zinātņu bakalaurs reliģijā

Dārgie RARZI docētāji, studenti, darbinieki,

Ar prieku vēlos jums paziņot, ka mums ir jauns kapelāns – jezuītu tēvs Gintaras!

Vairākus mēnešus daudziem no mums nav bijusi iespēja piedalīties Svētajā Misē, pieiet pie Grēksūdzes, saņemt garīgo pavadību, kas bija īpaši nepieciešama krīzes laika apstākļos, lai varētu veiksmīgi pabeigt šo akadēmisko gadu. Tēvs Gintaras uzsāk savu kalpojumu RARZI jau jūnijā un tuvākajās dienās RARZI mājas lapā jums būs pieejama informācija par iespēju pieteikties uz sarunu. Tāpat 19. jūnijā akadēmiskā gada noslēgumā t. Gintaras svinēs Svēto Misi svētā Franciska baznīcā. (laikus precizēsim)

Lūk, neliels ieskats tēva Gintara dzīves gājumā:

Pirmo izglītību t. Gintaras ieguva Kauņas Medicīnas Institūtā Terapijas fakultātē (1976-1982), iegūstot Maģistra grādu. Pabeidzis studijas viņš iestājās Jēzus sadraudzībā (Societas Jesu). No 1982-1987 strādāja par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Medicīnas institūtā Pulmonologijas laboratorijā un ārstu Kauņas Sarkanā Krusta slimnīcā. Teoloģisko izglītību tēvs Gintaras saņēma Kauņas Teoloģijas fakultātē un Kauņas Starpdiecēžu/ Priesteru seminārā (1987-1992), iegūstot bakalaura grādu teoloģijā. 1991. gadā tika ordinēts par jezuītu priesteri. Tālākās studiju gaitas viņš saistīja ar Fordhamas Universitāti ASV, kur ieguva Maģistra grādu pedagoģijā (1992-1993). Pēc atgriešanās Lietuvā sešpadsmit gadus (1993-2009) bija Kauņas Jezuītu ģimnāzijas direktors. 2002. gadā tēvs Gintaras salika mūža solījumus. Divpadsmit gadu garumā viņš bija Lietuvas Nacionālās Katoļu Skolu Asociācijas prezidents (1993-2009) un desmit gadus vada Nacionālo Izglītības Forumu (2005-2015). No 2009- 2017. gadam pildīja Lietuvas un Latvijas Jezuītu provinciāļa pienākumus, bet kopš 2018. gada tēvs Gintaras darbojas Latvijā un ir Mārupes Romas katoļu draudzes Ave Maria prāvests.

Svētīgus Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkus!

Žanete Narkēviča

RARZI direktore

Kunga Pasludināšana - lieli svētki.

Baznīca šodien svin Dieva Vārda Iemiesošanās noslēpumu un vienlaikus, mūsu Mātes aicinājumu, ko Viņa saņem caur erceņģeli Gabrielu, uzzinot Dieva Gribu attiecībā uz sevi. Ar Viņas atbildi – fiat!, lai notiek! – sākas pestīšana.

Šie lielie svētki gan senajā, gan mūsdienu kalendārā ir Kunga Svētki. Taču visi Svētās Mises teksti norāda uz Dievmāti. Tāpēc gadsimtu gaitā tie pārtop arī par Dievmātes svētkiem. Baznīcas Tradīcija saskata paralēli starp Ievu – visu dzīvo māti, caur kuras nepaklausību grēks un nāve ienāca pasaulē, un Mariju – jauno Ievu, atpestītās cilvēces māti, caur kuru dzīvība – mūsu Kungs Jēzus Kristus – ienāca pasaulē.

Baznīca Pasludināšanas svētku svinēšanai ir izvēlējusies 25. martu, jo šis datums ir piesaistīts Kunga Dzimšanas svētkiem. Turklāt saskaņā ar senu tradīciju, pavasara ekvinokcijā bija jāsakrīt pasaules Radīšanas, Pestīšanas sākumam un beigām, proti, Kristus Iemiesošanās, Nāves un Augšāmcelšanās notikumiem.

Svētais Pāvils saka, ka laikam piepildoties, [Dievs] sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes (Stundu liturģija, Antifona 1 del Oficio de lectura,Sal. Gal 4, 4 - 5).

Dievs sasniedza cilvēkmīlestības virsotni, sūtot savu vienpiedzimušo Dēlu, kas tapa cilvēks, lai mūs atpestītu un dāvātu mums Dieva bērnu cieņu. Ar Viņa atnākšanu iestājās laika piepildījums. Svētais apustulis Pāvils raksta: “kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības” (Gal. 4, 4). Jēzus virs zemes neparādījās kā kāda zibeņu vīzija, bet Viņš, uzņēmās mūsu dabu šķīstajā Jaunavas Marijas klēpī. Tādējādi Viņš kļuva par īstu cilvēku.

Rītdienas svētki ir Jēzus un Viņa Mātes svētki. Tāpēc „ pāri visam – skaidro mūks Luis de Granada (Jēzus dzīve, I) – ir loģiski pievērst uzmanību šīs sievietes šķīstībai un svētumam, sievietes, ko Dievs no mūžības izvēlējās, lai no Viņas pieņemtu miesu.

Līdzīgi kā, radot pirmo cilvēku, Dievs deva viņam mājas, kur dzīvot – Paradīzi, tā arī sūtot pasaulē otro, kas bija Kristus, Dievs jau sagatavoja vietu – Vissvētāko Jaunavu Mariju, kur Viņam iemājot (Luis de Granada (Jēzus dzīve, I). Dievs gatavoja mājokli savam Dēlam – Vissvētāko Jaunavu Mariju, žēlastības pilno ar vislielāko radības cieņu un visām iespējamām dāvanām.

Šajos lielajos svētkos visspēcīgāk atklājas Jēzus vienotība ar Mariju. Kad mūsu Māte deva savu ‘jā’ vārdu, Dievišķais Vārds pieņēma cilvēcisko dabu, proti, racionālo dvēseli un miesu, kas veidojās Marijas šķīstajā klēpī. Tādējādi dievišķā un cilvēciskā daba savienojās vienā Personā, Jēzū Kristū, kurš ir īstens Dievs un arī īstens cilvēks. Tēva mūžīgais vien dzimušais Dēls Iemiesošanās notikumā kļūst arī par Marijas Dēlu. Tāpēc mūsu Māte ir Iemiesotā Vārda, otrās Vissvētākās Trīsvienības Personas Māte. Tā Vissvētākā Trīsvienība uz visiem laikiem ir savienojusies ar cilvēcisko dabu. Mēs saucam Mariju par “Dieva Māti” un šis nosaukums izsaka Viņas vislielāko cieņu. (Sv. Hosemarija Eskriva, Dieva draugi, 274). Tik daudzas reizes esam atkārtojuši Viņai: Svētā Marija, Dieva Māte, lūdz par mums...! – Tik daudzas reizes esam to pārdomājuši Svētā Rožukroņa pirmajā noslēpumā!

Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums... (Jņ 1, 14).

Daudzus gadsimtus svētie un teologi mēģinājuši izprast un skaidrot, kāpēc Dievs izvēlējās šo īpašo ceļu. Kāpēc Dieva Dēlam bija jātop par cilvēku, lai mūs atpestītu? Svētais Akvīnas Toms Teoloģijas summā mums norāda, ka Dievs varēja atjaunot cilvēcisko dabu dažādos veidos (Summa Theologica 3, q., a.2). Tomēr Dievs izvēlējās šo ceļu kā vislabāko, jo Iemiesošanās ir visaugstākā dievišķās mīlestības izpausme pret cilvēku. Tikai šīs mīlestības pilnība var paskaidrot vārdus: Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu... (Jņ 3, 16). Ar šādu ‘iztukšošanos’ Dievs ir atvieglojis cilvēka dialogu ar Viņu. Vēl vairāk – mēs varam teikt, ka visa Pestīšanas vēsture ir šīs sastapšanās meklējums; mūsu ticība ir labestības, žēlsirdības un Dieva mīlestības pret mums atklāsme.

Dievs pakāpeniski atklāja savu nesavtīgo tuvošanos cilvēkam, bet Iemiesošanās ir šīs tuvības piepildījums. Emanuels – “Dievs ar mums” ir Dieva tuvības maksimālā izpausme, kas šodien šajos lielajos svētkos mūs piepilda ar prieku.  Vienpiedzimušais Dieva Dēls kļūst cilvēks, tāds, kādi esam mēs. Tādējādi Viņš paliek uz mūžiem, iemiesots cilvēka dabā.

Dieva Dēla uzņemšana Marijas šķīstajā klēpī nekādā ziņā nav kaut kas pārejošs. Iemiesotais Vārds – Jēzus Kristus paliek uz visiem laikiem pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks. Tāds ir lielais noslēpums, kas mūs pārņem: Dievs savā mīlestībā ir vēlējies pieņemt cilvēku, kas ir Viņa tīrās mīlestības darbs. Bet Viņš ir vēlējies savas radības atbildi, cilvēka iesaistīšanos Kristū, kas Iemiesošanās notikumā ir savienojies ar mūsu dabu. Atgādinot, ka Vārds kļuva miesa, tas ir, ka Dieva Dēls tapa cilvēks, mums jāapzinās to, cik cēls kļūst katrs cilvēks līdz ar šādu noslēpumu, proti, līdz ar Dieva Dēla Iemiesošanos! Faktiski, Marija ieņēma Kristu savā klēpī un Viņš kļuva cilvēks, lai atklātu mūžīgo Radītāja un Tēva mīlestību, kā arī, lai pierādītu katra no mums cieņu (Sv. Jānis Pāvils II, Kunga eņģelis lūgšanā Jasna Goras Svētnīcā 5-VI-1979).

Gadsimtu ritējumā Baznīca cilvēkiem nenogurstoši atgādināja par Iemiesošanās realitāti. Tādējādi tā aizstāvēja ne vien Kristus Personu, bet arī sevi pašu, cilvēku un pasauli.

Viņš – neredzamā Dieva attēls (Kol 1, 15), ir arī pilnīgais cilvēks, kas Ādama pēctečiem ir devis dievišķo līdzību, ko pirmdzimtais grēks deformēja. Viņā cilvēka nevis absorbētā, bet uzņemtā daba tika paaugstināta arī mūsos līdz nesalīdzināmai cieņai. Ar savu iemiesošanos Dieva Dēls kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku. Viņš strādāja ar cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, mīlēja ar cilvēka sirdi. No Jaunavas Marijas piedzimis, pa īstam kļuva viens no mums, līdzīgs mums it visā, izņemot grēku (Vatikāna II Koncils, Konstitūcija Gaudium et spes, 22). Cik liela vērtība ir cilvēkam Dieva priekšā, ja viņš ir nopelnījis šādu Pestītāju! (MISAL ROMANO, Himno Exsultet de la Vigilia pascual).

Šajā dienā pateiksimies Jaunavai Marijai par Viņas neizmērojamo labestību, jo Viņa ir bijusi instruments Jēzus vienotībai ar visu cilvēci (Sv. JĀNIS PĀVILS II, Vispārējā audience, 28-I-1987)

Iemiesošanās notikums dziļi skar ikviena kristieša dzīvi. Patiesībā šis fakts iespaido gan viņa tagadni, gan nākotni, jo bez Kristus dzīvei iztrūkst jēga. Tikai Kristus cilvēkam pilnībā atklāj to, kas viņš ir. Tikai Kristū cilvēks iepazīst savu būtību. Kristū mēs atklājam ciešanu jēgu, prieku par labi padarītu darbu, mieru, kas stāv pāri mainīgiem noskaņojumiem un dažādiem dzīves notikumiem, lēnprātību un līksmi, domājot par pārpasaulīgo, jo Jēzus, kam tagad mēs cenšamies kalpot, gaida mūs... Kristus ir pilnībā atdevis cilvēkam cieņu un viņa būtības pasaulē jēgu – jēgu, ko bija zaudējis galvenokārt grēka dēļ (Enciklika Redemptor hominis, 4-III-1979, 11).

Uzņemoties uz sevi visu cilvēcisko, kas ir cēls – darbu, draudzību, ģimeni, ciešanas, prieku... – Dieva Dēls mums atklāj, ka visas šīs lietas ir jāmīl un jāpaaugstina. Tādējādi viss, kas ir cilvēcisks, veido ceļu uz vienotību ar Dievu. Līdz ar to mūsu iekšējā cīņa iegūst pozitīvu nokrāsu, jo mums sevī nav jāiznīcina cilvēks, lai mūsos varētu saskatīt dievišķo. Mums nav jābēg no ikdienas realitātes, lai dzīvotu svētu dzīvi.

Mūsu centieni līdzināties Kristum prasa cīņu pret visu to, kas dara mūs mazāk cilvēcīgus – egoismu, skaudību, juteklību, šaursirdību, bezjēdzīgu kritiku, utt. Kristieša centienos pēc svētuma ir svarīga vispusīga personības attīstība. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņam ir svarīga gan profesionālā pilnveidošanās, gan tikumiskā izaugsme, gan nostiprināšanās mīlestībā pret visu, kas ir cilvēcisks....

Tāpat kā Kristū cilvēciskais neizzūd, bet paliek vienots ar dievišķo, tā arī cilvēkā pasaulīgais saglabājas, bet Iemiesošanās spēkā cilvēks spēj to ievirzīt Dieva nodomā.

Et ego, si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad me ipsum.

Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.

(Jņ 12, 32).

Ar savu iemiesošanos, ar savu darba dzīvi Nācaretē, ar savu sludināšanu un brīnumiem Jūdejas un Galilejas zemē, ar savu nāvi Krustā, ar savu augšāmcelšanos, Kristus ir visa radītā centrs, ikvienas radības pirmdzimtais un Kungs.

(...) Kungs vēlās, lai viņa ļaudis būtu klātesoši visās zemes krustcelēs. Dažus viņš aicina tuksnesī, lai, mazāk interesējoties par mainīgo cilvēku sabiedrību, viņi citiem liecinātu par to, ka Dievs pastāv. Citiem viņš uztic priesterisko kalpojumu. Bet Viņš grib, lai lielākā daļa viņējo paliktu pasaulē pie šīs zemes rūpēm. Līdz ar to šiem kristiešiem jāienes Kristu visās vidēs, kur strādā cilvēks: rūpnīcā, laboratorijā, uz lauka, amatnieka darbnīcā, lielpilsētu ielās un kalnu takās (Sv. Hosemarija Eskriva, Kad garām iet Kristus, 105). Šāds ir mūsu uzdevums. Šāda ir mūsu misija virs zemes.

Noslēgsim mūsu pārdomas ar lūgšanu, steidzoties pie Jēzus Mātes, pie mūsu Mātes - Ak Marija! Šodien tavs klēpis mums ir dāvājis Pestītāju... – Ak, Marija! Tu esi svētīga starp sievietēm uz visiem laikiem... Šodien dievišķība ir vienojusies ar mūsu cilvēciskumu tik stipri, ka vairs nekad nedz nāve, nedz mūsu nepateicība tās nevarēs šķirt (Sv. Katrīna no Sienas, Pacēlumi (Elevaciones), 15). – Svētīga Tu!

P.S Jūs esat manās lūgšanās it īpaši šajā pārbaudījumu laikā. Lai kristieši ar savu dzīves piemēru satrauktajā pasaulē ienes rāmumu, devīgumu, varonību un prieku – vienmēr ar Dieva palīdzību!

Dzīvojiet ciešā vienībā ar Svēto sadraudzību, tad iekšējās cīņas brīžos un pārbaudījumu laikā jūs sajutīsiet prieku un spēku no apziņas, ka neesat viens.

Vienotībā ar jums Svēto sadraudzībā.

Alberto

Sirsnīgi sveicieni no Pr. Alberto Sančesa Leones Svēta Jāzepa Svētkos visiem RARZI studentiem, docētājiem un darbiniekiem.

Steigsimies pie Jāzepa, bet caur Viņu pie Marijas; bet līdz ar abiem kopā steigsimies pie Jēzus. Satveriet cieši Jāzepa un Marijas roku. Tad Jūs redzēsiet Jēzu.

Dārgie RARZI studenti, docētāji, darbinieki,

sirsnīgi sveicieni no Spānijas. Šodien svētā Jāzepa svētku priekšvakarā vēlos kopā ar jums savās pārdomās būt kopā ar šo svēto, jo Jāzeps ir ļoti labs piemērs katram no mums. Viņš apvieno svētumu un apdomību. Kā zināms, apdomība ir svarīgākais no morālajiem tikumiem. Senie grieķi to sauca par „auriga virtutuum”, visu pārējo tikumu vadītāju. (Zīmīgi, ka vārds auriga senajā Romā tika attiecināts un pajūga važoni - cilvēku, kas vadīja zirgu ratus karā gaitās vai ratu sacensībās Romas cirkā).

Kāpēc apdomība ir tik svarīga? Apdomība ir „praktiskā prāta tikums”, kas palīdz izšķirties par labu rīcību. Atcerēsimies, ka rīkoties apdomīgi nenozīmē rīkoties lēni vai nedroši. Reizēm īstā apdomība prasa ātru un nekļūdīgu rīcību šeit un tagad. Apdomības tikums mums palīdz apzināties, kāda ir realitāte patiesībā. Tad mēs spējam uzstādīt pareizos rīcības mērķus (sev un citiem) un tad izvēlēties pareizos līdzekļus šo mērķu sasniegšanai.

Primārais visā lēmumu pieņemšanas procesā ir skaidra izpratne par realitāte. Lietas un cilvēki ir tādi, kādi tie ir. Realitāte nav atkarīga no mūsu subjektīvajiem priekšstatiem. Cilvēks var uzzināt patiesību kontaktā ar realitāti. Un, uzzinot patiesību, mēs varam labi rīkoties. Citādi būtu grūti darīt labo, ja nezinām, kādi ir cilvēki, kas viņiem vajadzīgs, kādas ir viņu iespējas…. Lai rīkotos labi, pirmā lieta, kas nepieciešama, ir zināt patiesību, apzināties objektīvo realitāti.

Ir cita rīcības teorija, kas ir ļoti izplātīta: pienākumu ētikas morālisms, kas uzsver nepieciešamību apzināties savus pienākumus, bet vadoties pēc „pienākumu kodeksa” vai pienākumu saraksta, nevis skatoties uz realitāti, uz lietu un personu būtību. Morālisms lauž saikni starp “realitāti-patiesību-rīcību”, koncentrējoties tikai uz “rīcību”. Morālisms ir arī saistīts ar “voluntārismu”. Voluntārais cilvēks domā: „man jādara tas un tas, jo tā vajag, tā ir paredzēts, tā ir rakstīts”. Viņš vai viņa neiedziļinās lietu būtībā, nemēģina saprast, kāpēc tā ir.

Svētā Jāzepa attieksme bija citādāka: Jāzeps sevi pilnībā ieliek Dieva rokās, bet viņš vienmēr mēģina saprast notikumu jēgu: tā viņš varēja saņemt no Dieva to, kas ir patiesa gudrība, Dieva darbu izpratnes dāvanu. Šādi viņš pamazām iemācījās, ka pārdabiskajiem nodomiem piemīt dievišķa loģika, kas dažreiz ir pretrunā ar cilvēku plāniem. Tātad, ir svarīgi pārdomāt par savu dzīvi un saviem lēmumiem Dieva priekšā. Tāpēc ir svarīgi veltīt sarunai ar Dievu nepieciešamo laiku.

Gudrais, viedais ir tas, kurš visas lietas uztver to patiesajā gaismā, un nepakļaujas subjektīvismam vai sevis ietekmēšanai. Apdomība palīdz katrā brīdī izšķirties par to, kas mums ir patiesi labs, un izvēlēties piemērotāko veidu vai līdzekļus, lai to īstenotu. Kā mēs redzējām, apdomība ir svarīga katra cilvēka dzīvē. Tāpēc lūgsim Kungam šo tikumu! Tāpat aicināsim cilvēkus, kas lūdz jūsu padomu, būt apdomīgiem.

Parasti izšķir 3 posmus apdomīgo lēmumu pieņemšanā: 1-situācijas izpēte (vai datu vākšanu, vai pūles „klausīties visus zvanus”); 2-lēmumu pieņemšana; un 3-lēmumu īstenošana. Ir labi apzināties grūtības, kas var parādīties katrā posmā.

1. Situācijās izpētē galvenās grūtības visbiežāk saistās ar pārsteidzību, slinkumu, garīgo vājumu, kas traucē apzināties savas rīcības sekas. Tā rodas vēlme vadīties no spontānām izjūtām. Neapdomīgs cilvēks neprasīs padomu, bet drīzāk paļausies tikai uz saviem uzskatiem. Vīram it īpaši ir svarīgi vienmēr prasīt sievas viedokli tajā, kas attiecas uz ģimenes lietām, bērnu audzināšanu… Protams, gaisma un padoms jāprasa arī Dievam lūgšanā. “Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis” (Mt 1, 24). Sekojiet Jāzepa piemēram vai vērsieties pie Dieva lūgšanā, lai saprastu, kā labāk pārvarēt kādu problēmu! Pavaicājiet sev, vai es ņemu vērā to cilvēku viedokli, kas mani mīl? Vai esmu apdomīgs un neizdaru sasteigtus spriedumus? Vai protu ieklausīties visos viedokļos, pirms veidoju savējo?

2. Lēmumu pieņemšanā ir citas grūtības: bailes, kas liek atlikt lēmumu uz vēlāku laiku; egoisms, kas liek izvēlēties sev izdevīgāko, nevis to, kas ir labākais; dusmas vai lepnība, kas neļauj skaidri redzēt loģisko secinājumu, jo varbūt padoms nācis no cilvēka, ar kuru neesam labos draugos… Tad, jāveicina sevī šādu attieksmi: Kungs, es būtu gatavs darīt tā vai tā, ja tu to gribi (kā Jēzus Ģetzemanes dārzā: Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet Tava griba.”

Šādai rīcībai ir nepieciešams spēcīgs raksturs kā Svētajam Jāzepam: Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad dzīves priekšā neparādās kā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus. Raksturs ir apvienojams ar pazemīgu attieksmi: piemēram, apzināties savu ierobežotību, un pateikties Dievam par sievu (vai par vīru), cienīt, apbrīnot viņu vienmēr vairāk. Pavaicāsim sev, vai es cenšos nekritizēt savu sievu (vai vīru) un nemazinu viņas autoritāti bērnu priekšā?

2. Lēmumu īstenošanā ir citas grūtības: mēs viegli aizmirstam savus lēmumus, jo pietrūkst laika tos īstenot. Mēs ķeramies pie citas nodarbošanās, kas ir vieglāka, mainām lēmumu, jo sastopamies ar grūtībām, kuras neesam paredzējuši… Ļoti bieži izrādās, ka mēs neesam bijuši pietiekami godīgi vai uzticīgi. Mūsu pastāvībai traucē arī sabiedrības spiediens mainīt ātri savus lēmumus, meklēt izdevīgāko. Šobrīd sabiedrībā cilvēki nevēlās uzņemties ilgtermiņa saistības un atbildību, jo tas mazinot viņu brīvību. Svētais Jānis Pāvils teica, ka tikai Jēzū mēs varam izprast cilvēku: mēs varam visu Jēzū, nevis vieni paši. Pārdomāsim , vai tad, kad Dieva klātbūtnē esmu pieņēmis kādu lēmumu, es to īstenoju līdz galam, paļaujoties uz Dieva palīdzību? Mēs visu varam Dievā, kopā ar Dievu. Piemēram, bērnu audzināšanā, mums vajag nevis pakļauties ārējam spiedienam, bet rīkoties ar ticību Dievam un apdomību, kā Svētais Jāzeps: Viņa paklausība maz līdzinās tai, kāda ir cilvēkam, kas ļauj notikumiem valdīt pār sevi. Jo kristīgā ticība radikālā veidā ir pretrunā ar konformismu vai iekšējo pasivitāti un apātiju.

Kristiešiem apdomība ved uz svētumu, mēs saprotam, ka apdomīgākais lēmums ir censties darīt visās lietās Dieva gribu. Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti cildina Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns [..] Dzīvot no ticības: Svētais Jāzeps šos vārdus, kas vēlāk apustulim Pāvilam tik bieži kļuva par vielu meditācijai, piepildīja pārpārēm. Bez rutīnas un bez formālisma, spontāni un dziļi viņš īsteno Dieva gribu [..]Tas, kurš dzīvo no ticības, var sastapties ar grūtībām, cīņu, sāpēm, pat rūgtumu, bet nekad ar mazdūšību, nomāktību, jo viņš zina, ka viņa dzīve ir noderīga, zina, kādēļ ir nācis virs zemes.

Un lai būtu svētam un apdomīgam, vajag lūgties: svētais Patriarhs ir arī iekšējās dzīves skolotājs, jo viņš mums māca pazīt Jēzu un dzīvot ar Viņu un mums liek atklāt, ka mēs piederam Dieva ģimenei. To visu svētais Jāzeps mums māca kā ikdienišķs cilvēks, kāds viņš bija, – ģimenes tēvs, strādnieks, kas ar savu roku darbu pelnīja iztikai.

Tā lūgšanas dzīve nav domāta tikai „atvaļinājuma laikam” vai „brīvdienām”. Pats darbs jau ir lūgšanas veids, ja mēs to veltam Dievam, ja mēs to cenšamies izpildīt pēc iespējas labāk, ja mēs cenšamies profesionāli kalpot citiem, sabiedrībai Dieva mīlestības dēļ.

Svētīgu Gavēņa laiku!

ASL

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie RARZI docētāji, studenti un darbinieki,

Vakar vakarā pieņemtais Ministru kabineta rīkojums Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” mums liek meklēt studiju iespējas tālmācības formā. Dažu dienu laikā mēs piedāvāsim vairākus variantus kā turpmāk varēsim rīkot lekcijas un pārbaudes darbus. Institūts savu darbu nepārtrauc un strādā ierastajā veidā.

Būsim vienoti lūgšanā par mūsu RARZI un arī par visiem, kas ciešs no Koronavīrusa un tā izraisītajām sekām. Atcerēsimies svētā Kārļa Boromeja aicinājumu, ko viņš teica smagas epidēmijas laikā – “Lūgšana un higiēna”. Būsim atbildīgi viens par otru un ievērosim piesardzības pasākumus.

Sakarā ar koronavīrusa straujo izplatību tiek atcelts seminārs katehētiem "Garīgais Impulss" 20.03.-21.03. Tiem, kuri jau ir samaksājuši dalības maksu, nauda tiks pārskaitīta atpakaļ uz dalībnieka kontu.

Vārdus “celibāts” un “seksualitāte”, iespējams, grūti iedomāties vienā teikumā. Tomēr, atgādinot, ka seksualitāte ir “cilvēka būtiska personas dimensija”, RARZI rīkotais seminārs “Seksualitāte laulībā un celibātā” 20. februārī jau otro reizi pievērsās tēmai par šīs dimensijas izdzīvošanu garīgā kontekstā. Šoreiz – jau minēto dzīves aicinājumu ietvaros.

Seminārā kā lektori piedalījās medicīnas doktors, seksologs un psihoterapeits Dainis Balodis, psiholoģijas maģistre, izglītības psiholoģe, kustības “Laulāto Tikšanās” vadītāja Daina Žurilo, kanonisko tiesību doktors, Garīgā semināra pasniedzējs priesteris Andžejs Lapinskis, kā arī māsa Sofija Ošmjanska, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docente un garīgā līdzgaitniece. Semināru un tā diskusijas daļu vadīja māsa Inese Ieva Lietaviete un jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs.

Seksualitāte un mainīgie morālie standarti

Definējot to, kas vispār ir seksualitāte, Dainis Balodis norādīja, ka tas ir cilvēka būtības centrālais aspekts no dzimšanas līdz nāvei.[1] Tāpat kā turpmākie runātāji, arī viņš norādīja, ka vienlaikus seksualitātes izpausme ir jebkura radoša darbība. Papildus no ārsta skatījuma sniegtajam ieskatam tajos fizioloģijas aspektos, kas saistīti ar seksualitātes funkcijām, D. Balodis pievērsās arī morālajiem standartiem, kas saistīti ar šo tēmu.

Aicinājums uz šķīstību: pusaudžu seksuālās audzināšanas izaicinājumi un iespējas katehēzē

“Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lk 2, 52)

RARZI Katehēzes metodiskais centrs turpina seminārā „Impulss 8” aizsākto tēmu par pusaudžu katehēzi Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai. Šoreiz seminārs ir veltīts pusaudžu morālās formācijas veicināšanai katehēzē, uzsverot seksuālās audzināšanas problemātiku un nepieciešamību katehēzes nodarbībās.

Semināra mērķis: Iepazīstināt priesterus, katehētus un kristīgās mācības skolotājus ar pusaudžu seksuālās audzināšanas iespējām un metodēm katehēzē un kristīgajā mācībā.

Semināra rīkotājs: Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta Katehēzes metodiskais centrs sadarbībā ar Latvijas kristīgo skolotāju asociāciju.

Semināra mērķauditorija: Priesteri, katehēti, kristīgie skolotāji un visi, kas darbojas izglītības laukā.

Semināra norises laiks: 20.03.20. plkst.15.00 – 21.03.20. plkst.16.00

Semināra norises vieta: Rīga, Katoļu iela 16, RĪGAS AUGSTĀKAIS RELIĢIJAS ZINĀTŅU INSTITŪTS, LATVIJAS STARPDIECĒŽU AUGSTĀKAIS GARĪGAIS SEMINĀRS.

Semināra dalības maksa: 25.00 EUR ar naktsmājām; 13.00 EUR bez naktsmājām.

Dalības maksu ieskaitīt RARZI kontā. Ārkārtējos gadījumos būs iespēja veikt maksājumu skaidrā naudā semināra laikā.

Nakšņošanas iespējas: Katoļu iela 16 (RARZI); Drustu iela 36a (Betānijas Dominikāņu māsas).

Pieteikšanās semināram līdz 16.03.2020. Tiem, kuriem ir nepieciešamas naktsmājas, lūgums pieteikties savlaicīgi, jo nakšņošanas vietu skaits ir ierobežots. Ja ir iespēja nakšņot pie radiem vai draugiem, lūgums to izmantot.