Ut unum sint[1]

Redaktora Maikla Millera priekšvārds

 

„Lai viņi visi būtu viens!” ( 17,21). 1995. gada 25. maijā [2] savas divpadsmitās, ekumenisma tēmai Baznīcā veltītās enciklikas ievadvārdos Jānis Pāvils II nenogurstoši atgādina Kristus lūgšanu par mācekļu vienotību. Ut unum sint pāvests pateicas Dievam par sasniegto progresu vienotības jautājumos kopš Vatikāna II koncila laikiem un trešās tūkstošgades priekšvakarā no jauna atgādina Baznīcas pienākumu strādāt pilnīgas un redzamas kristiešu vienotības labā.

Mūsdienās ļoti nozīmīgas ir rūpes par ekumenisko kustību. Daži žēlojas par remdenajiem centieniem, kas vēl bija nesenā pagātnē, nodēvējot tos par „ekumenisma ziemu”. Citi savukārt uzsver pieaugošo spriedzi pareizticīgo un katoļu starpā, runājot par prozelītismu un jurisdikcijas jautājumiem Austrumeiropā. Šiem pesimistiskajiem uzskatiem Jānis Pāvils II pretstata pozitīvos sasniegumus, kas ekumenismā panākti pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Ar šīs enciklikas palīdzību viņš vēlas izkliedēt „remdenību, kas visu saskata kā pienākumu un, vēl vairāk, aizspriedumainu opozīciju vai arī pesimismu” (§ 79.2).

Ut unum sint piestrāvo pateicība, prieks un optimisms. Encikliku pilda pateicības vārdi par jau veiktajiem soļiem kristiešu vienotības sasniegšanas labā. Pāvestam šie sasniegumi „patiesi ir nenovērtējama Dieva dāvana, kas pelna mūsu pateicību” (§ 41.1, sal. §§ 71.1, 102.3). Viņš arī pauž gandarījumu par jau kristiešu starpā pastāvošās vienotības apziņas padziļināšanu. Tas viņam ir „patiesa prieka” iemesls, ka, „lai gan nepilnīga, tomēr patiesa komūnija ir klātesoša un attīstās dažādos ekleziālās dzīves līmeņos” (§ 84.1, sal. § 2.2). Visā enciklikā ir klātesoša pāvesta nesatricināmā paļāvība Dieva plānam, kas skar ekumenisma nākotni. „Nav šaubu,” viņš raksta, „ka Svētais Gars ir piepildījis šīs pūles un ka Viņš vada Baznīcu pretī Tēva nodoma pilnīgai īstenošanai, kas balstās Kristus gribā” (§ 100.2).

Vairākkārt Jānis Pāvils II norāda, ka Baznīca ir neatsaucami virzīta uz ekumenismu; tas „nav vienīgi sava veida ‘pielikums’, kas būtu pievienots Baznīcas tradicionālajai darbībai. Bet gan – ekumenisms ir viņas dzīves un darba dabiska sastāvdaļa, un tātad tam vajag arī izplatīties visā, kas viņa ir un ko viņa veic; tam ir jākļūst kā auglim, kas nāk no veselīga un krāšņa koka, kas aug savā pilnbriedā” (§ 20.1). Tādēļ aicinājums uz vienotību ir „pienākums, kas izriet no pašas kristīgās kopienas būtības” (§ 49.2).

Pāvests sniedz trīs principus, lai atjaunotu šo kristiešu vienotības pienākumu. Pirmkārt, Baznīcai ir jābūt uzticīgai Kristus lūgšanai, lai visi Viņa mācekļi būtu vienoti, lai viņi visi būtu „dzīva kopība” (§ 6). Vienotība ir viņu kopienas ticības un dzīves pamats: „Dievs vēlas Baznīcu, jo Viņš vēlas vienotību, un vienotība ir Viņa agapes dziļumu izpausme” (§ 9.1). Tādēļ visiem kristiešiem „vajadzētu būt iedvesmotiem un padevīgiem Kristus lūgšanai par vienotību” (§ 33). Kā norāda Jānis Pāvils II, „ticēt Kristū nozīmē vēlēties vienotību; vēlēties vienotību nozīmē vēlēties Baznīcu; vēlēties Baznīcu nozīmē vēlēties vienotības žēlastību, kas ir saistīta ar Tēva mūžīgo plānu” (§ 9.2).

Otrkārt, Katoliskās Baznīcas pienākums veicināt kristiešu vienotību savu pamatojumu rod Vatikāna II koncila precīzi formulētajā mandātā. Atbildot Koncila aicinājumiem par laika zīmēm, „Katoliskā Baznīca pati uzņēmās neatsaucami doties pa ekumeniskā riska ceļu” (§ 3.1, sal. § 17.2). Vatikāna II koncils ir vairāk nekā tikai izejas punkts šīm pūlēm, tas „paliek ietekmīgs stimula un orientācijas avots”, lai veicinātu ekumenisko aktivitāti (§ 49.1). Publicējot Ut unum sint, Jānis Pāvils II atzinīgi novērtē Katoliskās Baznīcas līdzdalību ekumenisma kustībā.

Treškārt, efektīva pasaules evaņģelizācija ir atkarīga no kristīgo liecinieku vienotības. Tā ir kristiešu „nepieciešamā mīlestība” – pielikt vislielākās pūles, lai pārvarētu „nopietnās grūtības, kuras Evaņģēlija pasludināšanai rada vienotības trūkums” (§ 99, sal. 2.1, 23.1, 98.1). Šķelšanās kristiešu starpā nopietni iedragā viņu sniegtās liecības ticamību pasaules priekšā: „Kad neticīgie satiek misionārus, kuri paši savā starpā nav vienoti, neskatoties pat uz to, ka viņi visi pieder Kristum, vai šie cilvēki būs gatavi pieņemt patieso vēsti?” (§ 98.2).

Sniedzot nozīmi Baznīcas pienākumam veicināt kristiešu vienotību, Jānis Pāvils II pasludina, ka „ekumenisms ir viena no viņa pontifikāta prioritātēm” (§ 99). Ut unum sint ir šo viņa rūpju pierādījums „veicināt visu to pūles, kas strādā vienotības labā” (§ 3.3).

Atšķirībā no citām pāvesta enciklikām, Ut unum sint nav sākuma sveiciena, kas norādītu kādu īpašu auditoriju, kuru pāvests vēlētos uzrunāt. Vienīgi pēdējā paragrāfā pāvests norāda, kam tiek adresēta šī enciklika: „Jums, Katoliskās Baznīcas ticīgajiem, un jums, mani brāļi un māsas, kuri pārstāvat citas Baznīcas un Ekleziālās kopienas” (§ 103.1). Turklāt, tā kā kristiešu vienotības mērķis ir, „lai pasaule ticētu” ( 17,21), viņš iesaka šo encikliku lasīt arī visiem labas gribas cilvēkiem.

Tā kā Vatikāna II koncils iezīmē robežas Katoliskās Baznīcas pienākumā veicināt ekumenismu, Jānis Pāvils II enciklikā Ut unum sint ļoti bieži pieskaras Koncila mācībai. Visbiežāk citēto dokumentu vidū ir Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium un Deklarācija par reliģisko brīvību Dignitatis humanae. Tomēr visvairāk viņš atsaucas uz Koncila Dekrētu par ekumenismu Unitatis redintegratio, kas veido Ut unum sint strukturālo fonu; 70 no enciklikā esošajām 162 atsaucēm attiecas tieši uz šo dokumentu. Patiesi, šajā enciklikā Jānis Pāvils II sniedz autoritatīvu komentāru par šo Dekrētu, parādot apjomu, kādā tas ir uzņemts katoļu un pārējo kristiešu vidū pēdējos trīsdesmit gados. Dažkārt viņš arī citē Direktoriju ekumenisma principu un normu ieviešanai, ko 1993. gadā publicēja Pontifikālā padome kristiešu vienotības veicināšanai, Vispasaules Baznīcu padomes Ticības un Kārtības komisijas dokumentus, kā arī dažādus ekumenisko dialogu ziņojumus.

Ut unum sint ir viegli lasāma, jo tā ir aizrautības un neatlaidības gara piestrāvota. „Pēc sava rakstura tā ir dziļi pastorāla” (§ 3.3), tā ir vispersoniskākā no visām Jāņa Pāvila II enciklikām. Viņš savieno teoloģiskas pārdomas un garīgu iedziļināšanos ar ekumeniskās kustības galveno notikumu detalizētu uzskaitījumu pēckoncila laikā. Dažādās vietās pāvests iestarpina pateicības lūgšanas vai arī pievieno savus komentārus par tikšanos vai liturģiju svinēšanu kopā ir citiem kristiešu līderiem.

 

Kopsavilkums

 

Ut unum sint sastāv no trīs daļām, kā arī no ievada un beigu pamudinājuma. Ievadā (§§ 1-4) Jānis Pāvils II ar skaidru noteiktību izskaidro savu lēmumu dziedināt nožēlojamo šķelšanos kristiešu starpā. Pirmā daļa „Katoliskās Baznīcas pienākums veicināt ekumenismu” (§§ 5-40) attīsta ekumeniskās darbības galvenos principus un apraksta garīgos, doktrinālos un praktiskos veidus, kas palīdzētu veicināt kristiešu vienotību. Otrajā daļā „Dialoga augļi” (§§ 41-76) pāvests iztirzā ekumeniskās kustības attīstību kopš Vatikāna II koncila laikiem, iesākumā vispārīgā veidā, bet vēlāk – īpaši atsaucoties uz Austrumu Baznīcām, kā arī uz Rietumu Baznīcām un Ekleziālajām kopienām. Trešā daļa „Quanta est nobis via?” („Cik lielā mērā mums vajadzētu turpināt šo ceļu?”) (§§ 77-99) iesaka ekumenisma veicināšanas veidus nākotnē, kā arī pārdomas par pāvesta kalpojumu. Beigu pamudinājumā (§§ 100-103) Jānis Pāvils II atsaucas uz kristiešu pienākumu lūgties par vienotību, pateicas par jau paveikto darbu un paļaujas, ka Gars dāvās vīriešiem un sievietēm drosmi spert nepieciešamos soļus, lai atjaunotu pilnīgu un redzamu vienotību visu Kristum ticīgo vidū.

 

Dieva plāns par vienotību

 

Baznīcas nemainīgais aicinājums uz ekumenismu izriet no viņas paklausības Dieva plānam, kas vēlas „visas sašķeltās cilvēces vienotību” (§ 6). Kristiešu vienotība ir sakramentāla zīme, kas redzamā veidā atklāj Dieva plānu un pārliecina par to. Kristības dēļ, kristiešiem ir pienākums redzamā veidā liecināt par „izlīgšanas un kopības pilnību”, ko mums sniedz Kristus Lieldienu noslēpums (§ 6). Pirms apraksta, kā kristiešu starpā būtu sasniedzama kopība, pāvests runā par diviem principiem: Dieva vienotības dāvana ir saglabājusies Katoliskajā Baznīcā, un, otrkārt, autentiskas ekleziālās vērtības ir klātesošas arī citās Baznīcās un Ekleziālajās kopienās.

Savā divus tūkstošus gadu ilgajā vēsturē Katoliskā Baznīca „ir saglabājusi vienotību izmantojot visus līdzekļus, ar ko Dievs vēlas apveltīt savu Baznīcu” (§ 11.1). Šajā jautājumā Jānis Pāvils II atsaucas uz Vatikāna II koncila mācību: „Konstitūcija Lumen gentium, savā fundamentālajā apgalvojumā sasaucoties ar Dekrētu Unitatis redintegratio, norāda, ka Katoliskajā Baznīcā pastāv viena Kristus Baznīca. Dekrēts par ekumenismu uzsver Baznīcā esošo pestīšanas līdzekļu pilnību (plenitudo)” (§ 86). Neraugoties uz bieži vien nopietnajām krīzēm, kas ir skārušas Baznīcu, tās sākotnējā vienotība, kas tika iedibināta Vasarsvētkos, nekad nav tikusi būtiski kompromitēta.

Pastāvošā kristiešu sašķeltība parāda, ka vēl nav sasniegta pilnīgā, redzamā vienotība kristiešu starpā. „Pienāks pilnīgās vienotības laiks,” pāvests uzsver, „kad visi piedalīsies pestīšanas līdzekļu pilnībā, ko Kristus ir uzticējis savai Baznīcai” (§ 86). Bet arī tagad dažas baznīcas un ekleziālās kopienas piedalās „noteiktā, lai arī nepilnīgā vienotībā” ar Katolisko Baznīcu, tajās esošo „svētdarīšanas un patiesības elementu dēļ” (§ 11.2-3, sal. §§ 12.1, 13.3). Patiesi, daži kristīgā noslēpuma aspekti dažkārt tiek efektīvāk uzsvērti un izdzīvoti ārpus redzamajām Katoliskās Baznīcas robežām. Pozitīvie elementi, kas galvenokārt izriet no Kristības, „sevī ietver vienotības tendenci un savu piepildījumu rod tieši šajā vienotībā” (§ 14). Tie „pēc savas dabas ir spēks, kas palīdz atkal no jauna iedzīvināt vienotību” (§ 49.2). Tāpēc ekumenisma mērķis ir veidot „daļēju vienotību kristiešu starpā, kas savukārt tiektos uz pilnīgu vienotību patiesībā un mīlestībā” (§ 14). Un šīs vienotības zīme būs kopīga Euharistijas svinēšana.

 

Garīgais ekumenisms

 

Ekumenisma pamatā ir garīgā atjaunotne. Visu kristiešu iekšēja atgriešanās pie Dieva un neatlaidīgas lūgšanas ir galvenie līdzekļi pilnīgas vienotības sasniegšanai: „Ekumenisma pienākumam ir jātiek balstītam uz sirds atgriešanos un lūgšanu, kas arī veicinās pagātnes atmiņu nepieciešamo šķīstīšanu” (§ 2.3).

Atsaucoties uz Koncila mācību, Jānis Pāvils II piemin gan personiskās, gan arī kopienas atgriešanās nepieciešamību, ja vien mēs vēlamies sasniegt kristiešu vienotību. Cilvēkiem ir nepieciešama radikāla atgriešanās pie Evaņģēlija vērtībām, kā arī prāta un sirds atjaunotne. Arī pats pāvests nav izņēmums: „Arī pašam Romas bīskapam vajag dedzīgi lūgties Kristus lūgšanu par atgriešanos, kas „Pēterim” ir neaizstājama, lai viņš spētu kalpot saviem brāļiem” (§ 4.2). Ikvienai kopienai vienotības vēlme „iet roku rokā ar tās uzticību Evaņģēlijam” (§ 15.2). Atsevišķu cilvēku un kopienu iekšējā atgriešanās ir patiesā ekumenisma neaizstājamie garīgie pamati. Ut unum sint apstiprina Unitatis redintegratio, § 7 mācību: „Bez sirds atgriešanās nav iespējams patiess ekumenisms” (§ 15.1).

Atgriešanās pieprasa nožēlot grēkus, kas ir veikti pret Baznīcas vienību: „Ne tikai personiskie grēki ir jāpiedod un jāatstāj pagātnē,” raksta Jānis Pāvils II, „bet arī sociālie grēki, kas ir, tā sauktās grēcīgās „struktūras”, kas ir izraisījušas un atkal var izraisīt šķelšanos, kā arī to pastiprināt” (§ 34). No vienas puses, „ikvienam cilvēkam ir jāatzīst savas kļūdas, jāizsūdz savi grēki un jāieliek sevi Jēzus Kristus rokās, kas ir mūsu Starpnieks Tēva priekšā” (§ 82.1). No otras puses, kopienām vajag nožēlot „zināmu noslēgšanos sevī, kas nopietni iedragā brālīgo mīlestību, zināmu atteikšanos piedot, zināmu lepnumu, neevaņģēlisku uzstājību nosodot „otru pusi”, kā arī neveselīgas pašpaļāvības rašanos” (§ 15.3, sal. § 3.1, 34). Lai ekumenisms varētu progresēt, kristiešiem ir jāattīrās no visa, kas ir kļūdains, ierobežots un nepilnīgs viņu izpratnē par Baznīcas vienību.

Lūgšana ir vislabākais līdzeklis, lai atjaunotu pilnīgu kristiešu vienotību: „Šajā ceļojumā, ko kopā ar citiem kristiešiem esam uzsākuši pretī jaunajai tūkstošgadei, lūgšanai ir jāierāda galvenā vieta” (§ 102.2). Vairāk par visu ir nepieciešama kristiešu kopīgā lūgšana, kas īpašā veidā ir veltīta kristiešu vienotībai, kā arī citiem nodomiem. Enciklika atsaucas uz šīs kopīgās lūgšanas trīs ekumeniskajiem ieguvumiem. Pirmkārt, tā ticīgajiem palīdz „augt izpratnē par to, cik maz ir to lietu, kas viņus šķir, salīdzinot ar viņus vienojošajām lietām” (§ 22.2, sal. § 26.1). Otrkārt, kopīgā lūgšana iedvesmo kristiešus „rast drosmi uzlūkot visu sāpīgo sašķeltās cilvēces realitāti” (§ 22.2). Treškārt, „brālīgā lūgšana palīdz cilvēkiem citādā veidā lūkoties uz Baznīcu un kristietību” (§ 23.1, sal. § 26.2).

Jānis Pāvils II min arī gadījumus, kad kopīgā lūgšana ir īpaši nepieciešama: ekumeniskās tikšanās reizēs, lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību, kā arī viņa tikšanās reizēs ar kristiešu līderiem un cilvēkiem gan Romā, gan arī ārvalstīs. Komentējot savas vispasaules pastorālās vizītes, pāvests izsakās, ka tajās „gandrīz vienmēr ir iekļautas arī ekumeniskas tikšanās un kopīgas lūgšanas ar mūsu brāļiem un māsām, kuri meklē vienotību Kristū un Viņa Baznīcā” (§ 24).

 

Patiesības un mīlestības dialogs

 

Ja lūgšana ir „ekumeniskās atjaunotnes „dvēsele”, tad teoloģiskais dialogs ir labākais veids, kā to sasniegt. „Mūsdienu personalizētā domāšanas veida” gaismā dialogs ir „neaizstājams solis cilvēces pašrealizācijas ceļā”, kas ietver „dāvanu apmaiņu” kopienu starpā (§ 28.1, 2). Bez šīs horizontālās saiknes veicināšanas dialogam ir arī vertikālā dimensija, kas ir orientācija uz Dievu. Dieva priekšā kristieši atzīst savu grēcīgumu. Tā rīkojoties, viņi rada „to brīvo telpu, kur Kristus, Baznīcas vienotības avots, var efektīvi darboties visā sava Gara spēkā” (§ 35).

Kā vajadzētu uzturēt šo ekumenisko dialogu? Pirmkārt, tiem, kuri piedalās jebkāda veida dialogā, vajag novērtēt savā starpā „jau pastāvošās vienotības līmeni” (§ 49.3). Šo pārliecinošo pamatu dēļ, Jānis Pāvils II raksta: „katrai pusei vajag jau iepriekš pieņemt šo izlīgšanas vēlmi – vienotību, kas ir balstīta patiesībā. Lai tas varētu notikt, vajag izskaust jebkāda veida savstarpēju pretestību izrādīšanu” (§ 29). Bijušo polemiku atstāšana pagātnē pieprasa savstarpēju atgriešanās garu pie Evaņģēlija vērtībām, garu, kuru dzīvina sirdsapziņas izmeklēšana par grēkiem, kas kristiešu starpā veicinājuši šķelšanos. Turklāt nepieciešams, lai šo autentisko dialogu iezīmētu „kopīgi patiesības meklējumi” (§ 33). Nenovēršami radīsies patiesas domstarpības ticības jautājumos; kad tas notiks, dialogā iesaistītajiem tās vajag uzlūkot „patiesā brālīgās mīlestības garā, dziļā pazemībā un patiesības mīlestībā, cienot gan savas sirdsapziņas prasības, gan arī otras puses sirdsapziņu” (§ 39).

 

Ekumenismā sasniegtais progress kopš

Vatikāna II koncila laikiem

 

Otrā nodaļa sākas ar garu ekumeniskās kustības pozitīvo sasniegumu uzskaitījumu kopš Vatikāna II koncila laikiem. Jānis Pāvils II ir īpaši pateicīgs, ka „kristiešu universālais brālīgums” ir kļuvis par stabilu ekumenisku pārliecību” (§ 42.1). Viņš šo kopības izaugsmi, kas ir aizsākusies kopš Koncila laikiem, saista ar dažiem faktoriem: izmaiņas ekumeniskajā leksikā, Kristības vienreizīguma atzīšana, pieaugošā Rakstu un liturģijas saplūšana, dziļāka kopīgās svētuma liecības novērtēšana, kā arī praktiska sadarbība.

Pēdējos gados ir mainījusies katoļu lietotā terminoloģija, runājot par citiem kristiešiem. „Atšķirtie brāļi” – termins, kas tika plaši lietots ekumenisma aizsākumos, – ir aizvietots ar izteicieniem „citi kristieši”, „citi, kuri ir saņēmuši Kristību” vai arī „citu kopienu kristieši”. Jānis Pāvils II tic, ka šī jaunā terminoloģija vieglāk izraisa „dziļu kopību, saistītu ar kristību raksturu; Gars to veicina, neraugoties uz vēsturiskajām un kanoniskajām nesaskaņām” (§ 42.1). Tas vairāk atspoguļo to, kas kristiešus vieno, nevis to, kas viņus šķir.

Kristiešu brālīgums nav balstīts tajā, ko pāvests sauc par „augstsirdīgu filantropiju vai arī par neskaidru ģimenes garu”. Tieši pretēji – „Kristībā iegūtās vienotības atzīšanā un sekojošā pienākumā pagodināt Dievu viņa darbā” (§ 42.3, sal. § 66.6). Tā kā Kristība rada sakramentālas vienotības saites, kas vieno tos, kas ir atdzimuši no ūdens un Gara, tad tā ir visu ekumenisko centienu būtības pamats.

Jānis Pāvils II arī piebilst, ka Bībeles ekumeniskie tulkojumi un liturģiskā prakse, kurā piedalās visi kristieši, ir kopības palielināšanās zīmes. Piemēram, mūsdienu liturģisko atjaunotni nav ierobežojusi Katoliskā Baznīca. Daudzas kopienas Rietumos ir sākušas augstu novērtēt liturģiskās zīmes, biežāk svinēt Kunga Vakariņas un lietot liturģisko lasījumu ciklus, kas saskan arī ar citu kristiešu lasījumiem viņu dievkalpojumos. Enciklika arī piemin iespējas, kad, izpildot nepieciešamos nosacījumus, kristieši, kuri nav pilnīgā vienotībā ar Katolisko Baznīcu, saņem Euharistijas, Grēksūdzes un Slimnieku sakramentus. Arī katoļi „var lūgt šos pašus sakramentus no to Baznīcu kalpotājiem, kurās šie sakramenti ir derīgi” (§ 46).

Arvien tiešāks un arī biežāks kontakts katoļu un citu kristiešu starpā ir veicinājis dziļāku apziņu, ka kopīga liecība par svētumu „ir ekumenisma potenciāls, kas ir ārkārtīgi pilns žēlastības” (§ 48.2). Šis potenciāls izpaužas kopīgā martiroloģijā, kurā dalās visi kristieši. „Neskatoties uz mūsu sašķeltības traģēdiju,” raksta pāvests, „šie brāļi un māsas ir saglabājuši pieķeršanos Kristum un Tēvam tik radikālā un pilnīgā veidā, ka pat izlēja savas asinis par Viņu” (§ 83). Kristiešu kopīgais mantojums ir balstīts „pirmkārt un galvenokārt šajā svētuma realitātē” (§ 84.3).

Noslēgumā pāvests apraksta, kā kristiešu savstarpējās attiecības arvien vairāk iezīmējas, kopīgi strādājot pasaules labā. Arī tas atklāj vienotību, kas jau pastāv nokristīto cilvēku starpā. Ne tikai humāna rīcība, bet arī šāda ekumeniska sadarbība savu iedvesmu gūst Evaņģēlijā, un tālāk tā izpaužas pastorālajā, kultūras un sociālajā līmenī. Šī praktiskā ekumenisma īpašais darbalauks ir cilvēka cieņas, sociālā taisnīguma un miera aizsargāšana. Pāvestam šīs kopīgās praktiskās rūpes nozīmē „patiesu ekumenisma skolu, dinamisku ceļu pretī vienotībai. Vienotība darbībā ved pie pilnīgas vienotības ticībā” (§ 40.3, sal. § 75.4). Kristiešu kopīgā liecība, kuru viņi sniedz, kalpojot cilvēcei, „ir patiesā vērtība kopīgajai liecībai par Kunga Vārdu. Tas ir arī pasludināšanas veids, jo tas atklāj Kristus seju” (§ 75.2).

 

Austrumu Baznīcas

 

Sava pontifikāta laikā Jānis Pāvils II lielu uzmanību ir pievērsis Austrumu Baznīcām. Ut unum sint viņš atkārto savu pārliecību, ka „Baznīcai ir jāelpo ar abām plaušām!”: Austrumu un Rietumu (§ 54.2). Respektējot Austrumu Baznīcu, pāvests apstiprina Vatikāna II koncila mācību par „tās ekleziālo dabu un patiesajām vienotības saitēm, kas to saista ar Katolisko Baznīcu” (§ 50.2). Viņš arī aplūko nozīmīgākos notikumus kopš koncila laikiem, kas ir stiprinājuši vienotību Austrumu un Rietumu Baznīcu starpā.

Jānis Pāvils II priecīgi atceras pāvesta Pāvila VI un patriarha Atenagorasa I 1965. gadā notikušo tikšanos, kuras laikā tika pārvarēta savstarpējā ekskomunikācija katoļu un pareizticīgo starpā. Pāvests izsakās, ka šis notikums „vienlaicīgi bija pagātnes atmiņu dziedināšana, savstarpēja piedošana, kā arī stipra apņemšanās stiprināt vienotību” (§ 52.1, sal. § 56.1). Regulāro kontaktu vidū, kas ir nodibinājušies starp Austrumu un Rietumu Baznīcām, viņš piemin savu tikšanos ar patriarhu Dimitriju I, savstarpēju delegāciju apmaiņu lielākajos svētkos, kā arī Kopīgās Starptautiskās Komisijas tikšanos 1979. gadā, kuras mērķis bija veicināt dialogu Katoliskās un Ortodoksālās Baznīcas starpā. Pāvests arī pievērš uzmanību 1984. gada Jubilejas piemiņas pasākumiem sakarā ar Svēto Kirila un Metodija veikto evaņģēlizācijas darbu, kā arī 1988. gadā notikušajām tūkstošgades svinībām kopš Krievijas kristianizācijas; šie abi notikumi būtiski ietekmējuši ekumenisma attīstību.

Ut unum sint apstiprina divas teoloģiskās idejas, kas ir aplūkotas jau Unitatis redintegratio; tās var izrādīties ļoti noderīgas pilnīgas vienotības atjaunošanā: iedvesmošanās no pirmās tūkstošgades kā nākotnes parauga (tas ir aplūkots tālāk) un priekšstats par „māsu Baznīcām”. Vietējās Ortodoksālās Baznīcas (katra no tām ir pulcējusies ap savu bīskapu) taisnīgi ir pelnījušas, lai tās sauktu par „māsu Baznīcām” (§ 56.1, 57.1). Patiesi, savstarpēja šī apzīmējuma pieņemšana ir doktrinālais pamats, kas palīdz veicināt dialogu katoļu un pareizticīgo starpā.

Tāpat brālīgas attiecības kopš koncila laikiem ir atjaunotas ar daudzām senajām Austrumu Baznīcām, kuras noraidīja Efezas koncila (431. gadā) un Halkēdonas koncila (451. gadā) kristoloģijas formulējumus. Pēdējos gados pāvests ir ticies ar dažiem šo Baznīcu patriarhiem, lai „pasludinātu mūsu kopīgo ticību Jēzum Kristum, patiesam Dievam un patiesam cilvēkam” (§ 62.2). Tā ekumeniskās tikšanās ir palīdzējušas noskaidrot ilgstoši pastāvējušos strīdus par kristoloģiju, paverot ceļu citu strīdīgu teoloģisku jautājumu risināšanai.

 

Rietumu Baznīcas un Ekleziālās kopienas

 

Respektējot Baznīcas un Ekleziālās kopienas, kas „savus aizsākumus rod Reformācijā” (§ 65.1), Jānis Pāvils II ratificē Vatikāna II koncila mācību un novērtē vienotības izaugsmi kopš Koncila laikiem. Kaut arī šīs Baznīcas un Ekleziālās kopienas ir „Rietumu”, tomēr vienotības saites starp Reformācijas skartajiem kristiešiem un katoļiem ir vājākas nekā starp ortodoksālajiem kristiešiem un katoļiem. Tomēr pāvests apgalvo, ka kopīgajai Kristībai ir dziļa „teoloģiska, pastorāla un ekumeniska nozīme” (§ 66.6). „Ticības kopība”, kas jau pastāv starp katoļiem un citiem Rietumu kristiešiem, nodrošina „stingru pamatu” kopīgai rīcībai reliģiskā un sociālā sfērā (§ 75.3).

Doktrinālajām domstarpībām par Baznīcu, sakramentiem un ordinētajiem kalpotājiem, kas aizsākās Reformācijas laikā, mūsdienās var pievienot ētiskus jautājumus: „pastāv plašas dialoga iespējas par jautājumiem, kas skar Evaņģēlijā iekļautās morālās vērtības un visu to, kas ar tām ir saistīts” (§ 68.3). Jānis Pāvils II piebilst, ka divpusēji un arī plašāk pārstāvēti dialogi ar dažādām Baznīcām un Ekleziālajām kopienām ir bijuši „auglīgi un cerības piestrāvoti” (§ 69.3).

Līdzīgā veidā, kādā pāvests runā par Austrumu Baznīcām, tāpat viņš raksta arī par saskarsmi ar grūtībām, kopējo lūgšanu un praktiskajām iniciatīvām, kas „liecina par progresu vienotības ceļā” Rietumos (§ 71.1). Viņš īpaši uzsver, ka dažām no pastorālajām vizītēm „tieši ekumenisms ir bijis kā prioritāte” (§ 71.2), īpaši attiecībā uz Lielbritāniju, Skandināviju un Ziemeļvalstīm, ASV un Kanādu. Pāvests cildina dažādās programmas un pūles, ko pieliek vietējās Katoliskās Baznīcas, lai veicinātu vienotību.

 

Nepieciešamā rīcība nākotnē

 

Trešajā daļā Jānis Pāvils II raugās uz nākotni, jautājot – cik tāls ceļš vēl ir jāmēro Baznīcai, „līdz pienāks tā svētīgā diena, kad būs sasniegta pilnīga vienotība ticībā un mēs varēsim kopīgi mierā svinēt Kunga Svēto Euharistiju” (§ 77.1)?

Joprojām ir nepieciešams pilnveidot „emocionālo un efektīvo vienotības pieaugumu”, kas ir norisinājies kristiešu vidū jau kopš Vatikāna II koncila laikiem, līdz tiks sasniegta pilnīga un redzama vienotība visu kristīto starpā (§ 77.1, sal. 78.4). Pāvests kristiešiem iesaka četrus soļus, kas palīdzēs doties uz priekšu ekumenisma ceļā: viņiem vajag turpināt teoloģisko dialogu, „pieņemt” sasniegtos rezultātus, no jauna apzināties lūgšanas un iekšējās atgriešanās nepieciešamību un kopīgi meklēt risinājumu, kā Romas bīskaps varētu vislabāk izpildīt savu vienotības kalpojumu.

Tā kā teoloģiskajam dialogam vajag ievērot „visas atklātās patiesības prasības” (§ 79.3), ir nepieciešams papildus studēt dažus jautājumus pirms tiek sasniegta vienprātība ticības jautājumos. Jānis Pāvils II piemin piecus strīdīgus jautājumus: Rakstu un Tradīcijas attiecības; Euharistija kā patiesa Kristus klātbūtne un kā piemiņas upuris; Ordinācija kā sakraments un šī sakramenta trīs pakāpes: bīskapi, priesteri un diakoni; pāvesta un bīskapu Maģistērijs; Marijas nozīme pestīšanas vēsturē (sal. § 79.1).

Respektējot jau notikušos teoloģiskos dialogus, pāvests norāda, ka „mums priekšā ir jauns uzdevums: pieņemt jau sasniegtos rezultātus” (§ 80.1). Baznīcām un Ekleziālajām kopienām ir jārod ceļi, lai, kad tam ir pienācis laiks, oficiāli izteiktu savu piekrišanu divpusējo dialogu paziņojumiem. Tā sasniegtie rezultāti nebūs tikai komisiju secinājumi, bet gan kļūs par kopīgo mantojumu. Mūsdienās nav struktūras, kurā varētu to realizēt. Tātad ir nepieciešams uzsākt darbību, kas „analizētu rezultātus un stingri izvērtētu to atbilstību ticības Tradīcijai, saņemtai no apustuļiem un izdzīvotai ticīgo kopienā, kas pulcējas ap savu bīskapu, viņu likumīgo ganītāju” (§ 80.2). Šajā darbībā vajadzētu iesaistīties visai kopienai, un ir nepieciešams darbam nozīmēt kompetentas personas, lai izvērtētu sasniegtos rezultātus. Katoļiem „Baznīcas mācības autoritāte ir atbildīga par skaidra novērtējuma izteikšanu” šajā jautājumā (§ 81.2).

Šajā trešajā ierosinājumā par nākotnē veicamajiem ekumeniskajiem darbiem Jānis Pāvils II atgriežas pie garīgā ekumenisma un kopīgās liecības par svētumu nozīmes. Viņš iedrošina atsevišķus cilvēkus un arī kopienas izvērtēt savas sirdsapziņas un tā iesaistīties „iekšējās atgriešanās dialogā”: nožēlot savus pārkāpumus pret vienotību un pieņemt Dieva prasību – padziļināt savstarpējās vienotības saites. Tā Dievs pievelk „kristīgo kopienu šajā pilnīgi iekšēji garīgajā telpā, kurā Kristus, Gara spēkā, viņus visus bez jebkāda izņēmuma vada izmeklēt savas sirdsapziņas Tēva priekšā un sev jautāt, vai viņi ir bijuši uzticīgi Viņa plānam par Baznīcu” (§ 82.3, sal. § 35). Jānis Pāvils II arī aicina lasītājus lūkoties uz kristīgā svētuma iespaidīgo liecību, lai gūtu iedvesmu saviem ekumeniskajiem centieniem. Svētie un mocekļi, kuri nāca no dažādām Baznīcām un Ekleziālajām kopienām, liecina par dievišķās žēlastības spēku. Tādēļ viņi ir cerību avots tiem, kas meklē vienotību: „Dievs viņiem [kristiešiem] darīs to pašu, ko Viņš darīja svētajiem” (§ 84.5). Pāvests izsakās, ka mocekļi ir „visspēcīgākais pierādījums, ka ikviens šķelšanās faktors var tikt pārvarēts un uzvarēts ar pilnīgu pašatdevi Evaņģēlija dēļ” (§ 1.2, sal. § 84.4).

Noslēgumā Jānis Pāvils II atzīst, ka daudziem kristiešiem pāvesta amats ir šķērslis, lai atjaunotu pilnīgu vienotību: „Atmiņas par pāvesta varu iezīmē dažas sāpīgas atmiņas” (§ 88). Tādā mērā, kādā Katoliskā Baznīca ir atbildīga par radušos situāciju, pāvests lūdz piedošanu. Par laimi pēdējos gados ekumeniskais klimats ir mainījies. „Pēc sīvu diskusiju gadsimtiem,” viņš raksta, „citas Baznīcas un Ekleziālās kopienas arvien pozitīvāk sāk lūkoties uz šo vienotības kalpojumu” (§ 89, sal. § 97.2). Patiesi, daudzi no to locekļiem izsakās par šāda kalpojuma nepieciešamību universālajā Baznīcā, un Jānis Pāvils II vēlas personiski veicināt ekumenisko dialogu par pāvesta autoritātes jautājumiem.

Tā pāvests ir gatavs vienoties kopējā darbā, lai pārdomātu, kā padarīt efektīvāku viņa vienotības kalpojumu visu kristiešu kopējam labumam. Viņš pieņem izaicinājumu mēģināt „rast veidu, kā izmantot savu autoritāti, kura, ne mirkli nenovirzoties no tā, kas ir šīs viņa misijas pamatā, atvērtos jaunajai situācijai” (§ 95.2). Tā kā viņš nespēj viens pats veikt šo nodomu, viņš aicina arī citu Baznīcu un Ekleziālo kopienu vadītājus un teologus iesaistīties jauno ceļu meklējumos, kuros Pētera kalpojums varētu labāk izpildīt savu specifisko pienākumu. Jānis Pāvils II cer, ka viņi kopīgi „pacietīgā un brālīgā dialogā par šo tēmu sasniegs dialogu, kurā nenozīmīgie strīdi tiks atstāti pagātnē, palīdzot mums savstarpēji ieklausīties vienam otrā, domājot vienīgi par Kristus gribu attiecībā uz savu Baznīcu” (§ 96).

 

Galvenās tēmas

 

To tēmu vidū, kas ir iztirzātas Ut unum sint, trīs no tām ir īpaši nozīmīgas Katoliskās Baznīcas iniciatīvā atjaunot kristiešu vienotību: vienotības eklezioloģija, vienotība savstarpējā dažādībā, kā arī meklējumi izteikt Pētera kalpojumu citā veidā.

 

Vienotības eklezioloģija

 

Jānis Pāvils II lieto vārdu „komūnija”, lai aprakstītu Katoliskās Baznīcas un citu Baznīcu un Ekleziālo kopienu attiecības. Svētais Gars dzīvina visu Kristus Miesu: „Nebūtu pareizi domāt, ka ārpus Katoliskās kopienas robežām būtu ekleziālais tukšums” (§ 13.3). Tomēr visi kristieši „nav pilnīgā vienotībā” (§§ 1.2, 21.2, 35). Pašlaik viņi ir komūnijā, kas ir „reāla, tomēr vēl nepilnīga” (§ 45.2); tā joprojām ir „daļēja” (§ 14) un „nepilnīga” (§§ 84.1, 96). Ekumeniskās kustības mērķis ir atkal no jauna nodibināt pilnīgu vienotību: „No šīs daļējās vienotības, kas veido pamatu, ir nepieciešams virzīties pretī redzamajai vienotībai, kas ir vajadzīga un pietiekama un kas izpaužas reālā un konkrētā veidā; tad Baznīca kļūtu par pilnīgas vienotības zīmi – svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu, kuras vienotība izpaustos kopīgā Euharistijas svinēšanā” (§ 78.4).

Vienotība kristīto cilvēku vidū ir saistīta vairāk nekā tikai ar prieku par ciešām brālības saitēm horizontālā plāksnē. Vairāk par visu tā ir vertikāla, garīga realitāte: „kristiešu vienotība nav nekas cits kā žēlastības manifestācija, kas izpaužas viņos; tā ir žēlastība, kurā Dievs viņus aicina dalīties savā paša vienībā, kas ir Viņa mūžīgā dzīvība” (§ 9.2). Dievs vēlas redzamu kristiešu vienotību, „kas ir gan Viņa godības slavinājums, gan arī kalpojums Viņa vienotības plānam” (§ 84.5). Runājot pāvesta vārdiem, „brālīgajām koinonia saitēm vajag būt nemitīgi virzītām Dieva priekšā un Kristū Jēzū” (§ 82.2). Pilnīgās vienotības saites jau pastāv kā kopīgs mantojums to vidū, kuri dzīvo godībā. Tomēr šī vienotība viņu starpā, kamēr viņi atrodas svētceļojumā virs zemes, ir nepilnīga. Tomēr, neskatoties uz to, tā „ir patiesi un pārliecinoši balstīta pilnīgajā svēto komūnijā... [kuri] nāk no visām Baznīcām un Ekleziālajām kopienām, kas sniedza viņiem iespēju ieiet pestīšanas vienotībā” (§ 84.2).

Bet Dieva griba prasa, lai neredzamā žēlastības vienotība būtu arī saskatāma redzamajā kristiešu vienotībā. Redzamā vienotība ietver „vienprātību, ko veido ticības, sakramentu un hierarhiskās vienotības saites” (§ 9.2). Ikviena no šīm saitēm izgaismo nepieciešamos nosacījumus, lai atjaunotu pilnīgu vienotību kristiešu starpā.

Pirmkārt, vienība, kuru Kristus vēlas savai Baznīcai, „var tikt sasniegta vienīgi tad, ja visi būs pilnīgi uzticīgi atklātās ticības būtībai. Kompromiss ticības jautājumos ir Dieva noliegšana, kurš ir Patiesība” (§ 18, sal. § 70.1). Kamēr pāvests pieņem dogmas papildu skaidrojumu pareizību, viņš pastāv uz to, ka pilnīga vienotība „nāks ar pilnīgas patiesības, kurā Svētais Gars vada Kristus mācekļus, pieņemšanu” (§ 36.4). Kristiešu vienotībai jābūt „balstītai ticības vienībā, sekojot agrīnās Baznīcas pieredzei un viņas pēdās” (§ 59, sal. § 77.1).

Otrā vienotības saite ir sakramentālā vienotība. Pateicoties vienai Kristībai, kurā visi dalāmies, visi kristieši pieder Kristum (sal. §§ 42.1, 42.2, 66.6). Šī sakramenta iezīmētā vienotība ir orientēta uz tās pilnīgo izpausmi, kuru atklāj Euharistiskā komūnija. Kamēr mēs vēl nevaram kopīgi svinēt Euharistisko upuri, pāvests piebilst, ka „mums patiesi ir kvēlojoša vēlme kopīgi svinēt vienu Euharistiju” (§ 45.2). Katoļi un pareizticīgie jau dalās kopīgajos sakramentos, pat ja viņi vēl kopīgi nesvin Euharistisko upuri. Ar Baznīcām un Ekleziālajām kopienām, kas savus aizsākumus rod Reformācijā, kuras pārsvarā svin vienīgi Kristību un Kunga Pēdējās Vakariņas, sakramentālās saites ir mazāk stipras.

Treškārt, redzamā kristiešu vienība arī pieprasa vienotību kalpojumā – gan starp bīskapiem, kas ir vietējo Baznīcu vadītāji, gan arī viņu un pāvesta starpā. Jānis Pāvils II uzsver, ka pilnīga vienotība izriet no ikviena bīskapa vienotības ar Pētera pēcteci: „Visas Baznīcas ir pilnīgā un redzamā vienotībā, tāpēc ka visi ganītāji ir kopībā ar Pēteri un līdz ar to ir apvienoti Kristū” (§ 94.1). Katoliskā Baznīca ar Austrumu Baznīcām dalās episkopāta kalpojumā, kas ir balstīts apustuliskajā pēctecībā. Bet tādēļ, ka viņu vietējās Baznīcas nav vienotībā ar Svēto Krēslu, pilnīga un redzama vienotība vēl nepastāv. Ar Rietumu Baznīcām un Ekleziālajām kopienām trūkst ne tikai vienotība hierarhijas jautājumos, bet arī vienotības viņu garīdzniecības likumīguma jautājumos.

 

Vienotība dažādībā

 

Jānis Pāvils II raksta, ka „kristiešu vienotības meklējumi nav vienīgi izvēles vai izdevīguma jautājums, bet gan pienākums, kas izriet no kristīgās kopienas pašas sirds” (§ 49.2). Nemitīgie centieni šī mērķa sasniegšanā prasa, lai ekleziālā vienotība tiktu pareizi saprasta. Ut unum sint pāvests izskaidro savu izpratni par Kristus gribēto vienotību tā, lai tā nevarētu tikt sajaukta ar vienveidību. Pirmkārt, viņš ierosina, ka vienotība, kas pastāvēja pirmajā tūkstošgadē, var kalpot kā paraugs vienotības atjaunošanai; otrkārt, viņš ir pārliecināts, ka vienotība ticībā ir savienojama ar izpausmes dažādību. Šīs abas viņa idejas ir balstītas ekumenisma fundamentālajā principā: „nevienam nevajag uzlikt lielāku nastu par to, kas ir būtiski nepieciešama” (§ 78.5).

Galvenokārt vēloties uzlabot ekumeniskās attiecības ar Austrumiem, pāvests aicina uz „vienotību, kura, par spīti visam, tika izdzīvota pirmajā tūkstošgadē un zināmā mērā arī tagad var kalpot kā piemērs” (§ 55.1). Katoliskā Baznīca, viņš saka, iedvesmu pilnīgai vienotībai rod „vienības struktūrās, kas pastāvēja pirms atdalīšanās” (§ 56.2, sal. § 61). Ekleziālās struktūras gan Austrumos, gan arī Rietumos attīstījās no vienotā apustuliskā mantojuma, un veselu tūkstošgadi tās saglabāja Kristus iedibināto modeli: bīskapi bija vienotībā ar Romas bīskapu. Tanī pašā laikā, kā tas ir norādīts Unitatis redintegratio, § 14, „ja to starpā rodas nesaskaņas ticības un disciplīnas jautājumos, tad Svētajam Krēslam pēc kopīgas piekrišanas ir jārīkojas kā moderatoram” (§ 95.2). Šīs senās struktūras ir „pieredzes mantojums, kas mūs pavada kopīgajā ceļā uz pilnīgas vienotības atjaunošanu” (§ 56.1, sal. § 61). Jānim Pāvilam II „tā ir šādi strukturēta vienotība, uz kuru mums ir nepieciešams virzīties” (§ 55.1).

Daži ekumenisti domā, ka redzamas vienotības atjaunošana kristiešu starpā varētu radīt nomācošu vienmuļību. Lai izkliedētu šīs bažas, pāvests uzsver, ka „vīzija pilnīgai vienotībai, kas tiek meklēta, ir pareizi izprasta vienotība dažādībā” (§ 54.2, sal. § 57.1). Daudzas vietējās Baznīcas ir saglabājušas savu ticības iedzīvināšanas veidu dzīvē, kas ir saplūdis ar Evaņģēliju. Šīs tradīcijas un disciplīnas nav atdalāmas, bet gan ir autentiskas vienas Kristus Baznīcas izpausmes. Jānis Pāvils II apstiprina Vatikāna II koncila mācību, ka „pamatota dažādība nekādā veidā nav pretēja Baznīcas vienībai, bet gan drīzāk pavairo viņas spožumu un ievērojami palīdz izpildīt tās misiju” (§ 50.3). Tā pāvests ne tikai izturas iecietīgi pret dažādību, bet gan atzīst to par auglīgu veidu kopības sasniegšanai, jo tas veicina „dāvanu apmaiņu dažādu Baznīcu starpā” (§ 57.4).

Enciklika, skarot dogmas formulēšanas jautājumus, lieto to pašu vienotības principu, kas pastāv dažādībā. Jānis Pāvils II, tāpat kā Jānis XXIII, tic, ka ekumeniskā dialoga fundamentāls princips ir „atšķirība starp ticības liecību un formulēšanu, kas to izsaka” (§ 81.3). Diemžēl pagātnē „neiecietīgas polemikas un kontroversijas ir izdarījušas nesavienojamus secinājumus par lietām, kas bija viens iznākums, raugoties uz vienu un to pašu realitāti no diviem dažādiem viedokļiem” (§ 38.2). Tomēr šodien, kad kristieši iesaistās atklātā dialogā, viņi „palīdz kopīgi lūkoties vienam uz otru Apustuliskās Tradīcijas gaismā” (§ 16.2). Šī kopīgi veiktā rūpīgā pārbaude veicina viņus pieņemt dažādus dogmas formulējumus, kā arī rosina meklēt jaunus. Tomēr pēc pāvesta domām šis kopīgais pasākums nav kā atļauja, lai „mainītu ticības liecību, dogmu nozīmes, vien izgaismojot to būtiskākos vārdus, mainītu ticības patiesības un piemērotu tās pašreizējā laikmeta prasībām vai arī lai noliegtu kādu Credo daļu” (§ 18). Turklāt pilnveidoti dogmatiskās patiesības formulējumi pierāda, ka patiesa ticības būtība var uzrunāt visas kultūras. „Elements, kas nosaka vienotību patiesībā, ir patiesības nozīme,” raksta Jānis Pāvils II. „Patiesības izteikšanai var būt dažādi veidi” (§ 19.1).

 

Kalpojums vienotībai

 

Jāņa Pāvila II garīgās un teoloģiskās pārdomas par pāvesta kalpojumu enciklikā Ut unum sint ir ļoti personiskas. To kulminācija, kā jau iepriekš redzējām, ir viņa skaidri izteiktais aicinājums visiem kristiešiem, ieskaitot arī viņu pašu, meklēt jaunas iespējas, kā varētu labāk izpildīt Pētera kalpojumu. Šīs pūles, viņš raksta, ir „milzīgs uzdevums, kuru mēs nevaram noraidīt un kuru es arī nevaru realizēt vienīgi ar saviem spēkiem” (§ 96). Kaut arī pāvests ir pārliecināts, ka viņa amats ir dievišķa dāvana, kas palīdz Baznīcai augt, tomēr viņš apliecina, ka tas ir arī šķērslis pilnīgai, redzamai kristiešu vienotībai. Lai izbēgtu no šīs dilemmas, Jānis Pāvils II piedāvā dažus ieteikumus, kas varētu palīdzēt nākotnē veicināt kalpojumu vienotībai.

Pāvests no jauna atgādina, ka visu apustuļu vidū Jēzus uzticēja tieši Pēterim „īpašu misiju Baznīcā” (§ 4.1). Pēterim ierādītā vieta „ir balstīta uz paša Kristus teiktajiem vārdiem, kas ir saglabājušies Evaņģēlija tradīcijās” (§ 90.2). Tieši tāpēc Pētera primāts ir Dieva iedibināts.

Pēc Dieva plāna Pētera kalpojumam „vajag turpināties Baznīcā tā, lai zem viņas vienīgās Galvas, kas ir Jēzus Kristus, viņa [Baznīca] varētu būt redzamā veidā klātesoša pasaulē – kā visu Viņa mācekļu vienotības zīme” (§ 97.1). Dievs vēlas, lai šeit vienmēr būtu Pētera pēctecis; un tagad šis pēctecis ir Romas bīskaps, „Pētera misijas mantinieks Baznīcā” (§ 92.2). Tāpēc pāvesta amats „saskan ar Kristus gribu” (§ 95.1); tas ir „būtisks ieguvums” Baznīcai (§ 88). Saskaņā ar Ut unum sint, visu bīskapu vienotība ar Romas bīskapu iederas Dieva plānā un ir „galvenais ieguldījums pilnīgai un redzamai vienotībai” (§ 97.1). Paklausība dievišķajai gribai pieprasa, lai visi kristieši atpazītu pāvesta pildīto kalpojumu vienotības labā.

Šajā enciklikā Jānis Pāvils II bieži vien atsaucas uz sevi kā uz „Romas bīskapu”; tā ir zīmīga detaļa īpaši attiecībā uz Austrumu Baznīcas izpratni par to, ka Pētera kalpojums būtībā ir saistīts ar bīskapa pienākumiem. Turklāt viņš uzsver Pētera pēcteča nozīmi: būt par „Baznīcas bīskapu, kurš saglabā Pētera un Pāvila moceklības zīmi” (§ 90.1). Tādā veidā Pētera amats ir vēsturiski un garīgi saistīts ar Svēto Krēslu, „kuru auglīgu ir padarījuši šie apustuļu vadītāji” (§ 92.1) – Pēteris un Pāvils. Tāpēc arī Pāvils ir cieši saistīts ar Romas bīskapa veiktā vienotības kalpojuma izcelsmi (sal. §§ 90.1, 91.2). Tālāk Jānis Pāvils II uzsver, ka gan Pētera, gan arī Pāvila vājums „apliecina, ka Baznīca ir dibināta žēlastības bezgalīgajā spēkā” (§ 91.2). Šis paulīniskais uzsvars parāda, ka Romas bīskapa kalpojumam ir nepieciešama Kolēģija, kas izriet no vietējās Baznīcas robežām.

Saglabājot enciklikas ekleziālo raksturu, pāvests vēlas aprakstīt attiecības, kas valda Romas bīskapa un citu bīskapu starpā; biežāk viņš lieto vārdu „komūnija”, nevis „koleģialitāte”. Patiesi, viņa kalpojums ir „nodrošināt visu Baznīcu vienotību” (§ 94.2, sal. §§ 24, 94.1). Lūkojoties uz pirmajā tūkstošgadē pastāvējušo vienotību, Jānis Pāvils II stingri uzsver, ka „Romas bīskapa misija ir saistīta ar visu Bīskapu Kolēģiju” (§ 94.1). Turklāt viņš apliecina, ka Katoliskā Baznīca „nešķir šo [Romas bīskapa] amatu no misijas, kas ir uzticēta visiem bīskapiem” (§ 95.1). Lai vēl vairāk uzsvērtu šo punktu, Jānis Pāvils II apgalvo, ka kalpojumu vienotībai „vienmēr” vajag veikt „komūnijā” (§ 95.1).

Pāvesta īpašais kalpojums Baznīcas vienībai ir „pirmais pakalpojums šai vienotībai” (§ 94.2). Pētera pēctecis ir „vienotības redzamā zīme un garants” (§ 88). Bīskapu Kolēģijā un līdz ar to arī visā Baznīcā, arī tajās Baznīcās un Ekleziālajās kopienās, kas nav pilnīgā vienotībā ar Svēto Krēslu. Jānis Pāvils II izsakās, ka „viss, kas vien attiecas uz visu kristīgo kopienu vienotību, īpašā veidā skar arī pāvesta primātu” (§ 95.2).

Necenšoties izklāstīt visu katolisko mācību par pāvesta amatu, kas ir definēta Vatikāna I koncilā (1870. g.), Jānis Pāvils II tomēr piedāvā dažas pārdomas par pāvesta jurisdikciju un mācības autoritāti.

Faktiski, pāvests nekad nelieto vārdu „jurisdikcija”, lai runātu par sava darba autoritāti. Tā vietā viņš uzsver, ka viņa kalpojums „kā visu Dieva kalpu kalpam” ir Dieva žēlsirdības dāvana. Viņa kalpojuma mērķis nav „izrādīt cilvēkiem savu varu” (§ 94.1), bet gan nodrošināt visu Baznīcu vienotību. Jānim Pāvilam II „autoritāte, kas skar šo viņa kalpojumu, ir pilnībā pakļauta Dieva žēlsirdīgā plāna kalpošanai un uz to vienmēr vajag raudzīties no šādas perspektīvas” (§ 92.2). Viņa pienākumos, ko noteica Vatikāna I koncils, – pāvesta pilnīgo, augstāko, ikdienišķo, tiešo, episkopālo un universālo jurisdikciju – Jānis Pāvils II piemin arī „piesardzību, nododot citiem Vārdu, liturģijas un sakramentu svinēšanu, Baznīcas misiju, disciplīnu un kristīgo dzīvi” (§ 94.2). Tā kā Romas bīskaps ir atbildīgs par Baznīcas kopīgo labumu, tad viņam ir arī uzdevums brīdināt un pamācīt citus bīskapus un ticīgos.

Lai izskaidrotu pāvesta pienākumu mācīt, Jānis Pāvils II kā piemēru izvēlas Pēteri. Pēteris ir „Apustuļu Kolēģijas orators” (§ 90.2, sal. § 55.1), un „viņš runā visu apustuļu vārdā” (§ 97.1). Līdzīgi arī Pētera pēctecim vajag mācīt „visu ganītāju vārdā, paliekot vienotībā ar viņiem” (§ 94.2). Pāvestam ir pienākums „raudzīties (episkopein), līdzīgi kā sargam, lai, pateicoties ganītāju centieniem, Kristus Gana patiesā balss būtu dzirdama visās vietējās Baznīcās” (§ 94.1). Enciklika arī piebilst, ka pāvests var liecināt par patiesību, balstoties uz noteikumiem, kas ir pieminēti Vatikāna I koncila mācībā, pasludinot „ex cathedra –, ka kāda doktrīna pieder pie ticības patiesībām” (§ 94.2).

Ut unum sint ne tikai uzskaita kristiešu vienotības sasniegumus kopš Vatikāna II koncila laikiem, bet sniedz ekumenismam arī svaigus impulsus. Jaunās tūkstošgades priekšvakarā Jānis Pāvils II aicina visus kristiešus atjaunot savu pienākumu veicināt vienotību, par kuru lūdzās Kristus. Pāvests ir pārliecināts, ka pilnīgās vienotības žēlastība tiks iegūta ar lūgšanu un paklausību Svētajam Garam, kurš mūs vada ekumeniskajā ceļā. „Ja mēs jautājam, vai ir iespējams to visu sasniegt, atbilde vienmēr ir „jā”. Tā ir tā pati atbilde, ko dzirdēja Marija no Nācaretes: jo Dievam visas lietas ir iespējamas” (§ 102.5).

 

(No angļu val. tulkoja Agnese Strazdiņa)

 


 

[1] „The Encyclicals of John Paul II” edited with introductions by J.Michael Miller Huntington, Ind: Our Sunday Visitor, 1996.

[2] Acta Apostolicae Sedis, 87 (1995), 921-982.

 


 

 

 

    Uz saturu

 

    © EJIET un MĀCIET