Personības audzināšana.

Māsa Marija Stefana (1919. 20. VIII – 1954. 15. VIII)

no Nabadzīgā bērna Jēzus – personība, personību audzinātāja.

 

Tēvs Sergejs Dominiks Ivanovs OP, Mag. theol. (katehētikā)

 

Ievads

„Tauta ir stipra, ja tajā ir daudz garīgi stipru cilvēku.”[1] Šos vārdus, uzrunājot svētceļniekus, kardināls Jānis Pujats teica Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā 2004. gadā 15. augustā. Tā ir zīmīga sakritība, ka šie vārdi izskanēja piecdesmitajā gadadienā, kopš Debesu Tēvijā atgriezās izcila personība, latvju meita, Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsa Marija Stefana (Sofija Lazdāne)[2].

Kardināls savā uzrunā uzsvēra, ka katra Dieva bērna personību veido viņa sirdī ierakstīts ideāls – mūžīgā dzīve kopā ar Dievu. Tā ir paša Radītāja apsolīta un nodrošināta katram, kas, pēc tās tiecoties, ieklausās Dieva Vārdā, pieņem svētos sakramentus. Personības veidošanas ceļš ir svētuma ceļš, ko raksturo ne tikai grūtības, bet arī prieks. „Bet kas ir tas ideāls, par kuru cilvēks vajadzības gadījumā gatavs arī savu dzīvību atdod? [..] īstais ideāls ir tas, kas vēl vērtīgāks par šo laicīgo dzīvi, un tā ir cilvēka nemirstība pie Dieva. Kristus saviem mācekļiem teica: Priecājieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. Uz turieni ved svēta dzīve, balstīta Kristus Evaņģēlijā, Dieva žēlastībā stiprināta. Par to, lūk, ir jācīnās, lai „mūžīgās dzīvības grāmatā” arī mūsu vārdi tiktu ierakstīti.” [3] Tā aicināja kardināls.

Dievs katru cilvēku ir radījis kā vienreizēju un neatkārtojamu. Katru ir apveltījis ar spēju mīlēt, domāt un brīvi izvēlēties, katru apdāvinājis ar viņam vien raksturīgu garīgo un fizisko īpašību potenciālu tādā mērā, kāds nepieciešams viņa pilnīgai laimei – apzināties Radītāja labvēlošo klātbūtni. (Sal. 1 Kor 12,4-11) Garīgo un fizisko īpašību potenciāls ir Dieva dotā dāvana un uzdevums vienlaicīgi. Dāvana, ko ar Dieva žēlastības palīdzību var attīstīt un pavairot Dievam par godu, kā arī sev un cilvēkiem par labu. Nožēlojamā dzīves situācijā atrodas tas cilvēks, kurš nav izmantojis šo iespēju būt laimīgam, baudot dzīvi Dieva dāvātajā krāšņumā un daiļumā, nav centies apzinīgi attīstīt savu personību, izšķiežot Radītāja dāvanas, nav attaisnojis Viņa cerības. (Sal. Mt 25,14-30)

Savās Tēva rūpēs Dievs ir aicinājis līdzstrādniekus, kuru uzdevums – palīdzēt katram Dieva bērnam pamanīt, attīstīt un pavairot Radītāja dāvāto garīgo un fizisko potenciālu. Dieva iedvesmoto vecāku, skolotāju, garīdznieku pūles ir paša Debesu Tēva pūles par cilvēka vienreizējības un neatkārtojamības, t.i., cilvēka personības saglabāšanu.

Raksta autora mērķis ir atklāt, ka vienīgi personība ir spējīga izaudzināt personību, tikai tas, kurš ir atklājis un attīstījis sevī Radītāja ieceres, spēs palīdzēt to darīt citiem. Šis raksts palīdzēs saskatīt ģimenes, skolas un Baznīcas personību līdzdalību un līdzatbildību bērna, audzēkņa, ticīgā – Dieva veidotās personības saglabāšanā.

Māsas Marijas Stefanas dzīves gaitas palīdzēs izsekot, kā vienkārša meitene Sofija  top par skolotāju Sofiju, vēlāk klostermāsu Mariju Stefanu – garīgi stipru personību, kas zināmā mērā identificē tautas stiprumu.

Pirms iedziļināmies māsas Marijas Stefanas dzīvē ir nepieciešams ieskatīties personības audzināšanas jautājumā Kristus laikā un mūsdienās.

 

I. Teoloģiskais personības audzināšanas aspekts

Svētie Raksti

Personiskais attiecību raksturs meklējams Dievā. Dievam, kuram cilvēks tic, ir personas īpašības. Vārds, kas kļuva cilvēks un dzīvoja cilvēku vidū, ir persona. Kristus nāca pasaulē Tēva sūtīts, lai būtu līdzīgs cilvēkam, izņemot grēku, lai būtu kopā ar cilvēku, ar viņu sadraudzētos, viņu redzētu, uzrunātu, pestītu. (Sal.  1,1-15)

Viņam ir svarīgs katrs cilvēks personīgi, jo Viņš ir Mīlestība. Viņš katru sauc vārdā. Viņš mīl katru vienmēr, joprojām un nebeidzami. Viņš vēlās katru darīt par savu bērnu, atjaunojot Dieva bērna godu. (Sal. 1 Kor 13)

Cilvēks ir aicināts un sūtīts sludināt Dieva Vārdu visiem. Sludināt Dieva Vārdu nozīmē būt dzīvā, dziļi personiskā kontaktā ar visa labā avotu – Dievu. (Sal. Mk 16,15-16) Katram Evaņģēlija patiesības sludinātājam jākļūst par Dieva tīrumu, jāveltī sevi Pestītājam, lai vēlāk varētu citiem norādīt ceļu uz Viņa Valstību. (Sal. Mt 13,3-23) Sludinot Dieva Vārdu, kas veido cilvēku, cilvēks kļūst par līdzstrādnieku Dieva nodomā, par kuru atgādina sv. Pāvils: Tas ir labi un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, kas grib, lai visi cilvēki būtu izpestīti. (1 Tm 2,3-4)

Tradīcija

Kristus laikos skolotāja un mācekļa attiecībām piemita personisks raksturs. Ebreju ģimenē attiecības starp skolotāju un mācekli bija nesalīdzināmi svarīgākas par tēva un dēla attiecībām. Tēvs dāvāja dēlam dzīvību, un tieši šī iemesla dēļ (tēvs ir dzīvības avots), dēls viņu ļoti ciena. Ebreju tradīcijā skolotājs mācīja māceklim dzīvot labu dzīvi. Ebrejam vērtība bija apslēpta labā dzīvesveidā, nevis vienīgi pašā dzīvības faktā. Tieši tādēļ skolotājs, kurš mācīja viņam labu dzīvesveidu, bija svarīgāka persona nekā tēvs, kurš bija dāvājis viņam dzīvību.[4]

Kristus laikos skolotājs nodeva māceklim ne tikai informāciju, bet arī mācīja uz konkrētām vērtībām balstītu dzīves stilu. Kristus ir Skolotājs, kurš māca labu dzīves stilu. Viņa mācība neizpaudās vienīgi vārdos. Jēzus teica katram māceklim atsevišķi: Nāc, seko man! ( 1,43) Tas nozīmē: nāc, dzīvo kā es, nāc un dzīvo dzīvi kopā ar mani, Es dalīšos savā dzīvē ar tevi, un tu iemācīsies labu dzīvesveidu”.

Baznīcas mācība

Klēra Kongregācijas 1997. gadā 15. augustā izsludinātajā vispārējā katehēzes direktorijā[5] tiek atgādināts, ka Jēzus uzmanīgi rūpējās par mācekļu audzināšanu, kuriem bija uzticējis Dieva Valstības sludināšanas misiju. Sākumā tos ievadīja lūgšanas dzīvē, vēlāk sūtīja praksē – misijās; un, pirms viņus atstāja, apsolīja Svēto Garu, kurš Vasarsvētkos tos piepildīja, lai atklātu viņiem visu patiesību un stiprinātu grūtos brīžos. (Sal. KD 137)

Skolotājs ir pielīdzināms Kristus māceklim – starpniekam, kura uzdevums ir atvieglot personiska rakstura komunikāciju starp Dievu un cilvēku, kā arī cilvēku starpā, konkrētajā kopienā. Šo uzdevumu iespējams izpildīt pateicoties Svētā Gara harizmai, izkopjot garīgumu un autentiska dzīvesveida liecību. (Sal. KD 156) Skolotājam vienlaicīgi jāveltī audzināmajiem gan mīlestības pilnas tēvišķas vai mātišķas rūpes, gan, mācot ticības patiesības, jākļūst par dzīvesveida audzinātāju. (Sal. KD 239)

 

II. Psiholoģiski filozofiskais personības audzināšanas aspekts

Personības jēdziens

Katrs cilvēks pakāpeniski veido sev raksturīgo fizisko elementu un psihisko stāvokļu vienību – personību. Personība ir „psihisko un fizisko, iedzimtā un iegūtā rakstura īpašību vienība, kas atšķir vienu cilvēku no otra un dara tos par neatkārtojamām personībām”.[6]

Šī definīcija nebūtu pilnīga, ja netiktu minēts cilvēka sabiedriskais raksturs, jo personība veidojas, attīstot iedzimtās un sabiedrībā dzīvojot iegūtās īpašības.[7]

Savukārt sabiedrības pastāvēšana ir atkarīga no savstarpējas sapratnes. Personība veidojas, iesaistoties konkrētā dzīves situācijā un kopējā atbildībā. Vienīga telpa, kurā pastāv personības attīstība, ir brīvība. Ceļš uz nobriedušu personību ved caur integrāciju, brīvā veidā (neuzspiesti) pieņemtu vērtību skalu.[8]

Brīvību un atbildību, kas izpaustos uzticībā vērtībām, nodrošina uz patiesību vērstais intelekts. „Personība ir dinamiski organizēta to psihofizisko sistēmu iekšēja rakstura vienība, kas nosaka tai raksturīgo uzvedības un domāšanas veidu”.[9]

Pamatojoties uz iepriekšminētajām personības definīcijām, var secināt, ka personība ir zināmu daudzmaz pastāvīgu elementu kopums, kas ir pakļauti nepārtrauktai pārmaiņai un attīstībai.

Personības attīstības teorijas

Psiholoģijā tiek izšķirti termini „persona” un „personība”. Termins „persona” tiek lietots konkrēta cilvēka apzīmējumam. Toties termins „personība” ir psiholoģijā radīts zinātniskais konstrukts tamdēļ, lai zinātniskās teorijas plāksnē izveidotu viedokli par esmes un funkcionēšanas veidu psiholoģiskajam organismam, ko sauc par cilvēka personu.[10]

Pamatā ir cilvēka personas esmes fakts. Persona ir. Personība, no vienas puses, tik tiešām ir zinātniska konstrukcija, kas kalpo aprakstam un izskaidrojumam par sarežģīto, integrēto, kopējo cilvēka psiholoģisko funkcionēšanu. No otras puses, katru personu raksturo zināms psihiskās funkcionēšanas veids, kas veido personību. Sadalījuma nepieciešamību uz cilvēka personas esmi un personības veidošanos pamato fakts, ka konkrētas personas personība cilvēka dzīves laikā veidojas pakāpeniski, attīstoties dažādu faktoru ietekmē.[11]

V. E. Frankla personības attīstības teorija[12]

V. E. Frankls cilvēkā saskata sarežģīto garīgi psihiski fizisko struktūru un tā attīstību iedala divās pamatfāzēs. Pirmo no tām raksturo cilvēka psihofiziskā organisma attīstība, lai būtu par instrumentu garīgai personai. Frankls nenorāda uz konkrētu laiku šīs attīstības sasniegšanai. Par šīs attīstības fāzes sasniegšanu liecina cilvēka loģiska, no personīgām tieksmēm izrietoša rīcība. Otrajā fāzē notiek cilvēka personas patiesa attīstība. Tās sākums vērojams cilvēka personas spējā pakārtot savu psihofizisko dabu garīgajai. Vispārējo šīs attīstības fāzes principu Frankls definē paradoksāli – kļūt par sevi pašu.

Frankls apgalvo, ka dzīves jēga atrodama pašā dzīvē un likt vienādojuma zīmi starp dzīves jēgu un pašu dzīvi nav nedz paradokss, nedz tautoloģisks apzīmējums. Pirmajā gadījumā runa ir par faktisko dzīvību, otrajā – fakultatīvo. Vienā gadījumā cilvēka esme tiek saprasta kā dota (dāvāta), otrā – kā uzdota.

Cilvēka personas attīstība balstās uz viņā esošo iespēju realizēšanu, garīguma īstenošanu jeb garīgas personas psihofiziskās dimensijas veidošanu. Šis attīstības process nav ierobežots laikā. Tas beidzas jeb, pareizāk sakot, tiek pārtraukts nāves brīdī. Līdz ar to nevar teikt, ka cilvēks „ir”, bet gan – veidojas (top). Šīs attīstības būtība ir iespējamo vērtību realizācija, kas attiecas uz katru cilvēku.

Attīstība nedrīkst būt pašmērķis, tā ir cilvēka aktivitātes pamatvirzienu „blakus produkts”. Somatiskās un psihiskās attīstības vērtība cilvēkā izpaužas spējā pilnīgāk darboties pasaulē. Cilvēkam nenoliedzami ir pienākums attīstīt psihofizisko sfēru, bet vienlaicīgi viņam jāatceras, ka šī darbība pati sevī nav vērtība, jo pašaudzināšanas mērķis ir cik vien iespējams labāk sagatavot sevi misijai, kāda cilvēkam ir uzticēta. Prieka un laimes sajūtas, pielāgošanās dzīvei, pašrealizācija var būt vienīgi garīgās attīstības blaku rezultāts, kaut gan ne vienmēr tas ir saistīts ar attīstību. Var gadīties, ka cilvēka tiekšanās pēc patiesa garīga labuma ved caur ciešanām un garīgām pūlēm, pat līdz savas dzīves veltīšanai citu labā. Persona, kura ir uzticīga vērtībām, ir gatava personīgo dzīvi uzskatīt par mazsvarīgāku.

B. Suhodoļska personības attīstības teorija[13]

Suhodoļskis balstās uz novērojumu, ka personība veidojas pakāpeniski, saskarsmē ar citiem cilvēkiem, sūrajās darba pūlēs ikdienas dzīvē. Izšķir vairākus personības attīstības jeb veidošanās faktorus.

Pirmā personības faktora pamatā ir citu cilvēkpersonu novērošana, līdzību un atšķirību atklāšana. Tas var būt noteicošs faktors personības veidošanā. Otrais faktors ir sabiedrība, kurā konkrētā persona piedalās. Personība veidojas, iesaistoties konkrētās sabiedrības kultūrā, kā arī ar gatavību uzupurēties, pilnīgi veltīt sevi tai. Līdzīgi var runāt par konkrētas klases vai reliģiskās kopienas sabiedrību. Iesaistīšanās un radošā nostāja dara cilvēkpersonu par konkrētas sabiedrības locekli. Trešais faktors, kas ietekmē personības attīstību, ir kultūra. Kultūra kā dabisko cilvēka vispārpieņemto vērtību vienība. Cilvēks pieņem zināmas vērtības par savām, bagātina ar tām savu garīgo dzīvi, rīkojas saskaņā ar tām un cenšās tās attīstīt.

Neņemot vērā ārējo faktoru ietekmi uz personības attīstību, tā ir atkarīga arī no cilvēka iedzimtajām potenciālajām īpašībām, kā arī no individuālām, personīgām pūlēm. Tiekšanās pēc attīstības ir cilvēka visspēcīgākās pamatilgas, kas sagādā intensīvu prieku un neizgaistošu, pastāvīgu laimes sajūtu, kaut gan bieži vien tas saistās ar vairākām grūtībām, pat ciešanām.[14]

 

III. Nabadzīgā Jēzus Bērna māsas Marijas Stefanas dzīves gājums

kā personības audzināšanas process

Pieredze liecina, ka laba audzinātāja personības valdzinājumā audzēkņi pamana sekošanai vērtu piemēru un patapina viņa pozitīvās rakstura īpašības. Audzēkņi labprāt vēlas būt radikāli, tos raksturo dabiska tiekšanās pēc pilnības, kurai tuvina audzinātāja izvēlētie mērķi.[15] Cilvēka pirmie audzinātāji ir vecāki, tad palīgā nāk pedagogi, garīdznieki un citi. Audzināšanas mērķi sakņojas cilvēka dabiskajās tieksmēs un ilgās tās iepazīt, savaldīt, attīstīt un pakārtot garam – dvēseles pestīšanai. Tas ir cilvēka audzināšanas un pašaudzināšanas galamērķis.

 

1. Sofija – vecāku izveidota personība

Par Sofijas vecākiem – Antonu un Veroniku – ziņas ir skopas. Tomēr to ir pietiekoši, lai pārliecinātos, ka viņi savā vienkāršībā ir garīgi bagātas personības. Kapucīnu tēvs Andrejs apkopojis cilvēku liecības par Antonu, kas palicis bez tuviniekiem: „Pirmais pasaules karš Antonam bija atņēmis visus laicīgos labumus. Tomēr vislielāko bagātību – tikumu un labās rakstura īpašības – neskāra. [..] Viņš mīlēja patiesību un turēja doto vārdu. [..] Savus bērnības un jaunības gadus viņš pavadīja nevainībā. [..]. Viņš mīlēja savu draudzes baznīcu un rūpējās par to vairāk nekā jebkurš cits: labprāt palīdzēja draudzes priesterim.”[16] Savukārt izceldams Veroniku viņas četru māsu vidū, velta tai šādus vārdus: „Bērnību un jaunības gadus Veronika pavadīja mājās. [..] Viņa nespēja iegūt nekādu izglītību, neprata pat parakstīties, bet bija iemācījusies latviski lasīt un prata lasīt lūgšanu grāmatu. Viņa patiesi bija vispaklausīgākā, pacietīgākā meitene, klusa, vienkārša un labsirdīga [..] veikla darbā. Vienmēr priecīga garastāvoklī, sirsnīga. Bet ļoti baidījās, lai nesakaitinātu Dievu ar kaut kādu grēku. [..] Labprāt viņa izpildīja visgrūtākos un nepatīkamākos darbus, lai citiem tos aiztaupītu.”[17]

Veronikas brāļa mudināts, Antons bildināja viņa māsu. Draudzes prāvests Antons Springovičs labi pazīdams Antonu, priecājas par viņa izvēli, jo Veronikai bija visas dotības kļūt par uzticīgu sievu un rūpīgu māti.[18] Prāvests nekļūdījās savā vērtējumā. Sofija, raksturojot vecāku rūpes par saviem bērniem un savstarpējas attiecības ģimenē, saka: „Mīļie vecāki bij nomodā par savu bērnu dvēseli un miesu. Nekas nepieciešamais mums netrūka. [..] Visa ģimene bij viena sirds un viena dvēsele; visus vienoja sirsnīgas mīlestības saites.”[19]

Tēvs bija Sofijas pirmais skolotājs, kurš iesāka Sofijai vienlaicīgi mācīt gan ābeci, gan katehismu. Māte mācīja lūgšanu. Minētās vecāku rūpes par bērnu miesu un dvēseli izpaudās gan nodrošinot nepieciešamo un radinot tos darbam, gan tuvinot draudzībai ar Pestītāju. Vecāki tuvināja bērnus pestīšanas noslēpumiem, dienu iesākot un beidzot ar kopīgu lūgšanu, gavējamās dienās gavējot, ik svētdienu piedaloties svētās Mises svinēšanā. Īpaša uzmanība tika pievērsta Ziemsvētkiem un Lieldienām – ģimene piedalījās adventa un gavēņa laika dievkalpojumos, pašos svētkos un svētku procesijās. Savukārt Dievmātei veltītie maija dievkalpojumi bija saistīti ar Dievmātes tikumu vingrinājumiem, lozējot uz papīrīša sarakstītos tikumus gan katrai dienai atsevišķi, gan veselam mēnesim. Šie dievkalpojumi vainagojās ar iesaistīšanos rožukroņa un skapulieru brālībās, kā arī ar došanos svētceļojumā pie Aglonas Dievmātes brīnumdarītājas. Pašsaprotama lieta, ka visas šīs garīgās prakses ļāva vecākiem labi sagatavot bērnus svētajiem sakramentiem, kuros Pestītājs pats rūpējas par dvēselē un sirdī apslēptajām Radītāja dāvanām, palīdz tās saglabāt, attīstīt un tajās dalīties, tātad – atbildīgi lietot.[20]

Rūpes par dvēseli neiztika bez rūpēm par miesu. Vecāki ne tikai nodrošināja bērniem nepieciešamo, bet arī radināja pie darba, pie atbildības. Vienlaicīgi mācīja būt solidāriem un žēlsirdīgiem pret tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēja sev nodrošināt iztiku. Ar savu izturēšanos pret bāreņiem, atraitnēm un nabadzīgajiem kaimiņiem, daloties ar tiem visā, ko Dievs dāvājis, laicīgi atlīdzinot  un negaidot atlīdzinājumu, pat pateicību, tēvs deva bērniem godīguma un  pazemības piemēru. Šos tikumus bērni varēja mācīties arī no mātes, kura savas pašaizliedzības, miera un piedošanas spējas attiecināja uz Pestītāja nopelniem.[21]  

Vecāku tikumi atstāja lielu iespaidu uz Sofiju. Mātes sāpju un grūtību paciešana ar vārdiem: „Dieviņš vēl vairāk cieta; kas tad mums grēciniekiem ko neciest!”, tēva sevis apzīmēšana ar krusta zīmi pirms došanās ceļā vai tīrumu sēt, nopūšoties: „Ja Dievs pielaidīs, tad mums šogad būs laba raža.” bija visefektīgākā tikumu mācība. „Mana pirmā tikumu skola bij vecāku piemērs. Te es mācījos paļauties uz Dievu un visu no Viņa sagaidīt,” Sofija sacīja.[22] Viņa mācījās pieņemt sevi kā Dieva radību, un Dievu – kā savu Radītāju. Viņa apzinājās savu niecību, bet vēl jo vairāk – Dieva rūpju pilnas mīlestības noslēpumu cilvēku apdāvinātībā.

Dieva rūpes izpaudās arī Sofijai dāvātajā jūtīgajā sirdsapziņā, par kuru viņa saka: „Es nezinu, kā tas nāca, ka pamodās mana sirdsapziņa un nedeva man mieru. Es zinu, kas tas ir, sirdsapziņas mokas, un es zinu, kas tā ir par laimi, kad sirdsapziņa ir mierā. Visas pasaules laime, visas pasaules prieki tad nespēj cilvēku aplaimot, kad sirdsapziņa nav mierā.”[23]

Būdama paklausīga savai sirdsapziņai, Sofija nonāk līdz atziņai, ka viss, izņemot garīgas vērtības, ir pārejošs. Viņa pieņem garīgās dzīves izaicinājumu, apņemas sargāties no grēka, tādā veidā pāraudzinot sevi, stiprinot savu gribu. „Tik tas pastāvēs, kam būs mūžības vērtība. [..] es iesāku labot savu dzīvi. Es centos cilvēkiem atlīdzināt izdarītos zaudējumus. Cik pratu, centos izvairīties no grēka.”[24]

Sofija nedomā ignorēt savu sirdsapziņu, bet gan apzināti to izkopj, savu  ikdienu bagātinot ar tiekšanos pēc cēlā un skaistā. „Pēc mācības stundām pēcpusdienā es gāju pastaigāties. Pa to laiku pārdomāju par Jēzus un Marijas sāpēm. No pārdomām pilnīgi brīvi un dabīgi izplūda nopūtu lūgšanas, dažādi tikumu akti un apņemšanās.”[25] Lūgšanas, tikumi, apņemšanās – visas šīs garīgas pūles deva savus augļus: „Kad man skolā vajadzēja lasīt dažādus literatūras darbus, tad nekrietnās vietas es it kā nemaz neievēroju un neredzēju, bet mani ļoti sajūsmināja cēlie gadījumi, kā atzīšanās vainā, citu aizstāvēšanā, patiesības mīlestība utt.”[26]

Nevar apgalvot, ka vecāku pūles un Sofijas neatlaidība pašaudzināšanā tika vērsta vienīgi uz Debesu Tēvijas nodrošinājumu savai dvēselei. Vecāki mācīja augsti vērtēt cilvēka radošo garu un atbildības sajūtu par līdzcilvēkiem, lepoties ar savas tautas sasniegumiem: „Es tik ļoti mīlu savu tautu ar viņas daudzām skaistajām tautas dziesmām, gaumīgajiem tautiskajiem rakstiem, ornamentiem, viņas īpatiem tikumiem.”[27]

Ar skumjām jāatzīmē, ka mūsdienās ļaudis netiek audzināti nedz par Debesu Tēvijas patriotiem, nedz par savas dzimtās valsts patriotiem. Cilvēku interese par ticības mācību, kas sagatavo sakramentālajai dzīvei un nodrošina atgriešanos Debesu Tēvijā, kā arī interese par to kopienu tradīcijām, kurās dzīvo, par savas tautas tradīcijām, kas nodrošina piederības, pašvērtības un pašcieņas apziņu, diemžēl laikam nepieder pie mūsdienu dzīves veida jeb stila.

Kopā ar tēvu Andreju vajadzētu pamanīt, ka gan Sofijas, gan viņas mātes personības veidošanā un sievietes aicinājuma atklāšanā sava ietekme ir Dievmātes personībai: „Ļoti svarīgi, ka Sofija, līdzīgi viņas mātei, Dievmāti godināja ne tikai ar lūgšanām, bet jo sevišķi – sekojot Viņas dzīves piemēram.”[28]

Šajā sakarā iepriecinošs ir fakts, ka latvieši joprojām ciena Dievmāti, ko var novērot sv. Meinarda un Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā. Vecu un jaunu cilvēku kopēja svētceļošana kā garīgās un fiziskās gandarīšanas prakses piekopšana un kopā ar Dievmāti pavadītās nakts vigīlijas ļauj cerēt, ka latvieši apzinās sevi kā Marijas bērnus, audzēkņus, pavalstniekus. Latvijas uzticīgais dēls bīskaps Antonijs Urbšs aicina katru cilvēku saskatīt Vissvētākajā Jaunavā Marijā Māti, Audzinātāju un Karalieni: „Lai ierakstām savās sirdīs jo dziļi šo patiesību, ka mēs esam Dievmātes bērni, audzēkņi un pavalstnieki. Lai cenšamies to īstenot savā ikdienas dzīvē. Tas dos mums lielu spēku, sagādās mierinājumu un ienesīs gaismu pat tādos mūsu dzīves brīžos, kas, miesīgām acīm skatīti, ir neizsakāmi drūmi un baigi. Tad sapratīsim, ka dziļi ticīgs cilvēks arī ciešanās un pārbaudījumos var būt laimīgs.”[29]

2. Personību audzinātāja – skolotāja Sofija Lazdāne

Skolotāju institūtu beidzot, Sofija Lazdāne jaunu savas dzīves posmu iesāk ar bīskapa Boļeslava Sloskāna vadītām rekolekcijām Nabadzīgā Jēzus Bērna klosterī Jaunaglonā, kuras pati uzskata par brīnumu un Dieva gādību. „Ar lielu kāri un interesi mana dvēsele uzsūca Dieva Vārdu, un es nācu tuvāk Viņam. Es esmu Dievam ļoti pateicīga [..], ka varēju beigt skolu ar rekolekcijām un, tajās izlūdzot svētību, iesākt jaunu dzīves posmu. Atkal kāda Dieva gādība!”[30] Dieva svētību saņēmusi, dvēselē paturot viņai personīgi adresēto Vārdu, skolotāja Sofija dodas pie cilvēkiem, kurus Dievs nostādīja viņas ceļā, uzticot rūpes par to dvēselēm.

Audzinātāja aicinājumu Sofija izprot kā cilvēka dvēseles izkopšanu. „Veidot dvēseles dzīvi, tas ir lielākais mākslas darbs. [..] Mums vajadzētu vērtēt un apbrīnot cilvēkus, kas bērnu dvēselē prot gleznot Dieva attēlu, veidot viņās pilnīgu Dieva bērna tēlu.”[31] Saskatīt Dieva attēlu katrā audzēknī, palīdzēt audzēknim to apzināties ir audzinātāja uzdevums. Pēc skolotājas Sofijas domām, tas vienlaicīgi ir audzinātāja garīgais piedzīvojums, audzinātāja pieaugšana mīlestībā. „Tas, kas radījumos mani dažreiz pievelk, ir Tavs, ir mazs atspīdums no Tevis [..] Tāpēc ir vērts tik Tevi mīlēt radījumos. [..] Tu gribi, lai es Tevi mīlētu cilvēkos. Bet dažā Tu esi tik grūti saskatāms, tik apslēpts. Un tomēr tur ir daudz ko mīlēt [..]. Cik tā ir skaista spēle – meklēt Tevi un Tavu apslēpto darbu, atrast to un mīlēt. Mīlēt ar Tavu mīlestību. Pildi ar to, lūdzu, manu sirdi. [..] Es redzēju cilvēkā Tevi. Es redzēju dvēselē, ko Tu man devi, Tevi.”[32]

Šāda pedagoģiskā nostāja droši vien palīdzēja Sofijai atklāt garīgo radniecību ar Klāras Faijas dievišķās dzirksts meklēšanu bērnos. Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas dibinātāja aicināja dāvāt bērniem mīlošu mātes sirdi lūgšanā, cenšoties izprast bērna īpatnības un respektēt viņa personību. Klāras Faijas pedagogiskā koncepcija ir ietverta vārdos: Manete in Me (Mīlēsim bērnus un mīlēsim Jēzu viņos), tie raksturo arī viņas dibinātās kongregācijas garīgumu.[33]

Būdama audzinātāja, Sofija saskata un apbrīno bērna dvēseles cēlās īpašības: atklātību, vaļsirdību, īstumu, brīvību, prieku, apmierinātību, pieticību, pazemību, vienkāršību, padevību, labsirdību, spēju ātri piedot. „Bērnu dvēseles ir mans darba lauks. Viņu nevainība ir mans iepriecinājums šinī izdzīšanas ielejā. [..] Kāds noslēpumains, noslēgts dārzs ir katra dvēsele, kāda lieliska pasaule ir katra dvēsele! Cik laimīgi, kurus Dievs aicina darboties. Tās veidot, viņās piepildīt Dieva domātos bezgala skaistos plānus. [..] Bērnos sargāt un izpelnīt Dieva bērna dižciltības zīmi – svētdarošo žēlastību.”[34] Skolotāja Sofija vēlas palīdzēt atklāt Radītāja dāvāto, Pestītāja un Svētā Gara uzturēto fizisko un garīgo apdāvinātību. Iemācīt atklāt, novērtēt un saglabāt dižciltību, ko nodrošina Kristība, ir skolotājas Sofijas galvenais personības audzināšanas mērķis. Saglabāt Dieva dāvāto dižciltību, pēc viņas domām, nozīmē saglabāt Dieva bērna godu – personības pamatu: „Tu esi cilvēkos, Tu – Radītājs – te atstāji savas pēdas. Tu – Dievs – te ieliki savu žēlastību. Tu apslēpi te savu ilgoto ideālu.”[35]

Audzinātāja Sofija izvēlās drauga un palīga lomu. Viņas draudzīgā labvēlība ir skaidra un nepārprotama: „Es vienmēr gribu būt jums labākais draugs, palīgs. Nebaidieties no manis. [..] Priekš tā jau ir skolotājs, lai jums mācītu, palīdzētu un vajadzības gadījumā arī jūs sarātu. Skolotājs ir priekš jums [..] viņš strādā priekš jums, lai jums būtu labāk, lai jūs kļūtu paši aizvien labāki.”[36]

Kļūt labāks, pēc skolotājas Sofijas domām, var tas, kurš pazīst sevi. Sevis pazīšanas modelis, kuru viņa piedāvā, iekļauj sevī šādus etapus: apzināties sava rakstura galvenās vājības un no tām izrietošas sekas jeb ļauno koku; apzināties sava rakstura labās īpašības un to augļus jeb labo koku; atklāt sevī „mazo noslēpumu”; „mazā noslēpuma” pārtapšana par „lielo noslēpumu”; sirdsapziņas izkopšana ikvakara sirdsapziņas izmeklēšanā, biežā un regulārā grēksūdze. Skolotāja Sofija brīdina par kaislībām kā dvēseles spēkiem, kas nav ne labi, ne ļauni, bet tādi top tā virziena dēļ, uz ko tiecas. Viņa mudina ar tikumiem pārvarēt netikumus. Aicina atklāt mazo noslēpumu – Radītāja ieceri uz sevi personīgi, apslēptu labajās rakstura īpašībās un dotībās. Kalpojot ar tām citiem, pieaugot tuvākmīlestībā, mazais noslēpums pāraug līdzdalībā lielajā Lieldienu noslēpumā – Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Šī sevis iepazīšanas modeļa pamats ir dievišķās palīdzības piesaukšana grēku nožēlas un gandarīšanas sakramentā.[37]

Lielu nozīmi audzināšanā skolotāja Sofija piešķīra liturģiskā Baznīcas gada skaidrošanai un ievērošanai. Viņa uzskatīja, ka, izprotot liturģiju un tajā piedaloties, cilvēka dvēsele top apgaismota, audzināta, svētdarīta.[38]

Sofijas uztverē skolas uzdevums ir ne tikai nodrošināt skolēnam zināšanu apguvi, bet arī ieaudzināt pienākuma apziņu. Pienākumu pildīšanu, savukārt, nodrošina zināšanu iegūšana, savienošana ar sevis audzināšanu, tas ir, pieradināšana pie kārtības, pieklājības, izpalīdzības. Audzinātāja Sofija aicina neapmierināties ar iegūto, bet turpināt meklēt labo – labus draugus, lasīt labas grāmatas, dziedāt skaistas tautas dziesmas, meklēt skaistu prieku. Brīdina no zemiska rakstura spēlēm un ballēm, alkohola lietošanas. Mudina mīlēt darbu un nebaidīties grūtību, labākos spēkus izlietot labajam, godīgam un lietderīgam darbam. Viņa iedrošina, apgalvojot, ka centīgiem mēdz palīdzēt, ka arī nabadzīgs var gūt panākumus un atzinību, ka darbu vieglāku un auglīgāku padara priecīgs prāts, labas domas, rūpīgums, mīlestības motivācija.[39]

Sofija audzināšanā darbam redzēja gan fizisko dotību attīstību, gan citu darba cienīšanu, gan patriotisko jūtu audzināšanu. Viņa aicināja cienīt senču mantojumu, to saglabāt un papildināt: „Mūsu senči ir veikuši grūtu darbu. Mēs viņus un viņu darbus cienījam. Mēs cienījam arī mūsu laika darbiniekus, vienalga, vai tie strādā fizisku darbu vai arī garīgu. Katrs godīgs un lietderīgs darbs ir cienījams.”[40]

Cik nepieciešama ir šāda audzināšanas nostāja mūsdienu ģimenē, skolā, visā sabiedrībā! Kā vienu no pēdējiem atgādinājumiem mūsu tautai būtu jāuztver darba cienītājas un mīloētājas latvju zemnieka meitas Sofijas Lazdānes vārdi: ”Art, ecēt, sēt, iestrādāt sēklu, lai tā nestu augļus, kas apgādātu ne vien pašus zemes strādniekus, bet kas dotu uzturu tautai un valstij, – vai var rast cēlāku, vēl svētīgāku darbu? Pie tam mūsu mīļā Tēvzeme Latvija taču ir lauksaimniecības zeme, jo lielākais iedzīvotāju vairums nodarbojas ar lauksaimniecību. Tamdēļ tagad ikkatrs latvietis tiek aicināts pie darba, sevišķi lauksaimniecības darbiem.”[41]

Iedziļinoties skolotājas Sofijas nopūtās, var pamanīt, ka būt par palīgu un draugu audzēkņiem sevis iepazīšanas laikā nozīmē sevis iepazīšanu arī pašam audzinātājam: „Dievs, dodi man šķīstu, citus aplaimojošu skatu. Saskatīt visos cilvēkos, visos notikumos, Dievs, Tevi, aiz visa redzēt tikai Tevi, arī caur dvēseļu tumsu, vienmēr Tevi skatīt [..]. Visu skatīt no labās puses; tas nenozīmē ļauno neredzēt, bet ar to nenodarboties.”[42]

Mūsdienās ir novērojamas lielas prasības pret pedagogiem viņu profesionālās kompetences līmeņa paaugstināšanā. Savukārt, būdama audzinātāja, Sofija apzinājās tikpat svarīgu nepieciešamību audzināt savu raksturu un stiprināt gribu, kā arī nepārtraukti apzināties savas audzinošās darbības līdzekli un mērķi, proti – mīlestību. 

3. Personību audzinātāja – māsa Marija Stefana

Dieva mīlestības noslēpums pret katru cilvēku skolotājai Sofijai likās tā vērts, lai tajā iedziļinātos, tam sekotu, dāvajot Jēzum savu dzīvi. Skolotājas pieredze dvēseļu izkopšanas, sirdsapziņas veidošanas darbā lika Sofijai kārtējo reizi pārliecināties par visefektīgāko audzināšanas pamatnosacījumu – audzēkņa iemīlēšanu. Pienākuma apziņas ieaudzināšana audzēkņos sasniedza savu virsotni arī Sofijas pašas apziņā: „Man kļuva skaidrs, ka vajag tikai mīlēt, un viss būs izpildīts. Mīlēt Dievu, mīlēt tuvāko, visu darīt no mīlestības.”[43] Klosterdzīves gaitas sākot, māsa Marija Stefana izsaka savas dvēseles ilgas, kas liecina par iedziļināšanos Dieva mīlestības un cilvēka dvēseles noslēpumā: „Dievs, es gribu Tevi mīlēt ar tādu mīlestību, ar kādu Tevi nespēj mīlēt debesis: es mīlu Tevi ar mīlestību, kas atklājas ciešanās, kārdinājumos, ticībā, cerībā, paļāvībā, slimībā, nāvē. [..] Ne ārkārtīgas žēlastības, bet mīlestība ir tā, kas padara visu vērtīgu.”[44]

Māsa Marija Stefana, līdzīgi kā kādreiz aicināja audzēkņus ļaut Jēzum veidot sevi, savu sirdsapziņu ar garīgajiem vingrinājumiem un svēto sakramentu pieņemšanu, lai pārliecinātos par Viņa tēvišķo gādību un atklātu savu Debesu Tēviju, – par to kārtējo reizi pārliecinās pati: „Man pieder mans Pestītājs. Es esmu atpestīta. Gavilē sirds! Es esmu Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa, kurai Jēzus pirmkārt ir Pestītājs, Kurš atpestī mani no iedzimtā un padarītiem grēkiem, no ļaunā gara, pasaules un ļaunām tieksmēm, Kurš dzīvo manī savu dievišķo dzīvi.”[45] Viņa pārliecinās arī par to, ka Debesu Tēvs savās tēvišķajās rūpēs gādā par visu klosteri, māsu ikdienišķo maizi. „Neskatoties uz visu mūsu nabadzību un uz visiem grūtumiem, kuriem mēs šajos gados gājām cauri, Dieva tēvišķā gādība arvien bij jūtama un nekas nepieciešamais mums netrūka.”[46]

Klosterī skolotāja ir samierinājusies ar skolnieces lomu, viņa nekrīt izmisumā, kad neizdodas atrast sev pastāvīgu garīgo audzinātāju, jo ir pārliecināta par visu cilvēku galvenā Skolotāja nepārtrauktajām rūpēm, kompetenci un mīlestību: „Kā gan citādi es būtu atradusi ceļu pie Dieva, ja Viņš pats mani nebūtu mācījis un vadījis. Man nebija dvēseles vadītāju. [..] Es negribu teikt, ka garīgo vadību maz vērtētu, bet tikai to: ja Dievs to ņem, tad es uzticos Viņam pašam. Ja dod, tad esmu Viņam par to ļoti pateicīga. [..] Viņš mani ir tik bezgalīgi mīlējis un greizsirdīgi sargājis sev, tik ļoti vienmēr bijis par mani nomodā.”[47]

Māsa Stefana apzinās, ka Dievam pieder visi nopelni, kas saistās ar rakstura īpašību izkopšanu, garīgo dāvanu atklāšanu un attīstību, cilvēka dvēseles skaistumu un daiļumu. „Redzu, cik brīnišķīgi Dievs mani ir sargājis. Reizēm es pati nepratu un negribēju sargāties, bet Dievs to darīja. Protams, pie grēkiem, ko es neesmu izdarījusi, man nav nopelna, bet tikai liels pateicības parāds Viņam.”[48]

Māsa spēj mātes priekšnieces stingrībā saskatīt sava dievišķā Līgavaiņa greizsirdību un rūpes, lai atklātu savai līgavai to skaistāko, kas apslēpts viņā, un to izkoptu. „Stingra audzināšana un liela šķīstīšana bij vajadzīga, lai manus dvēseles spēkus kā ūdeņus ievadītu pareizā gultnē. Un par to arī Dievs gādāja.”[49] Līdzīgu vērtību viņa saskatīja garīgtēva padomos un savā apņemībā laboties: „Kas gan būtu no manis sanācis, ja es nebūtu gājusi Dieva skolā? Ja mans raksturs vēl tagad sagādā dažu labu apgrūtinājumu citiem [..] Ja arī man garīgais tēvs klosterī teica, ka man ir piemīlīga daba un lai es to izkoptu, tad es ļoti labi zinu, ka visa mana pievilcība ir mans Dievs. Dievs, kas dzīvo manī pievelk cilvēkus.”[50]

Īsu laiku arī ar māsas Marijas Stefanas starpniecību Līgavainis vēlējās veidot savu līgavu, māsu noviču, dvēseles. Uzticot šo uzdevumu, Dievs dāvāja māsai Marijai Stefanai arī attiecīgo audzinātājas nostāju: „Es ilgojos pēc debesīm, pēc Dieva skatīšanas un dzīves Dievā, dvēseļu noslēpumu lasīšanas, pēc mīlestības valstības, pēc strādāšanas dvēseļu pestīšanai.”[51] Katra cilvēka dvēseli māsa Marija Stefana uzskata par svēto zemi, kurai Dievs dāvājis savu personīgo vēsturi. Viņa salīdzina to ar Dieva atklāšanos Mozum degošā krūmā. Tam tuvojoties, Mozum lika noaut apavus.[52]

Māsa Marija Stefana savas, māsu un katra cilvēka dvēseles svētumu un mērķi saskata Dievā – tās Radītājā: „Dievs, Tu esi manai nabadzīgajai dvēselei viss. Tu esi mana attaisnošana, mans svētums, mana laime, mana mīlestība, mana cerība, mans skaistums, mana alga, mans viss, viss.”[53] Līdz ar to ir saprotama viņas pilnīga paļāvība un samierināšanās ar Dieva gribu, apbrīnojama ciešanu vērtības apziņa. „Būt izvēlētai upurim. Īsā laikā sasniegt daudz, to, ko citādi panāktu tik garā laikā. Paraugs – Dieva Jērs, upurjērs. Un no mīlestības būt iznīcinātai. Te ir tik mīlestība. Ne neapmierinātība, ne sarūgtinājums, nekas cits.”[54]

Mūsdienu laikmetā, kurā katrs zina savas tiesības un veltī visus spēkus to pasargāšanai, pedagoģes māsas Marijas Stefanas cīņa par dvēseles tiesību ievērošanu ir ļoti aktuāla. Savas un citu cilvēku dvēseles tiesības mīlēt ar upurgatavu mīlestību viņai visu dzīvi likās svarīgākas par visu. Ar tuberkulozi slimo bērnu tiesības uz izglītību un audzināšanu māsai Marijai Stefanai bija svarīgākas par savas veselības pasargāšanu. Mūsdienu neticīgais cilvēks slimībā un ciešanās nonākušajam piedāvā piesavināties Radītāja tiesības dāvāt un ņemt dzīvību, savukārt ticīgam cilvēkam slimība un ciešanas ir iespēja sasniegt dvēseles tiesību piepildījumu – upurgatavu mīlestību. Ticīga cilvēka personības veidošanā liela nozīme ir ciešanu pieņemšanai un pārdzīvošanai saskaņā ar Jēzus dzīves sniegto liecību. Māsas Marijas Stefanas personību ir veidojušas ciešanas. Ciešanas saistītas ar audzināšanas jeb dvēseles izkopšanas pūlēm. Gandarījums par to, ko Radītājs viņas dzīvē ir paveicis, ir nenoliedzams: „Es meklēju To, kuru mana dvēsele mīl. Es meklēju to bērnībā, jaunībā, dabā, mākslā, skaistumā, patiesībā. Es meklēju To klostera dzīves sākumā. Un es atradu To, kuru mana dvēsele mīl. Cik esmu laimīga, ka ir, ko mīlēt. Daudzi to neatrod.”[55]

Nobeigums

Var teikt, ka personības veidošanās procesu māsa Marija Stefana nosauc par Radītāja pestījošo mīlestības noslēpumu pret savu radību. Ieskatoties savā sirdī kā Dieva doto dāvanu krātuvē, viņa izsaka savu apbrīnu: „Jēzum nebija par tālu šis bezdibenis, šis grēcīguma dziļums. Viņš nokāpa tur un uzmeklēja mani, un visapbrīnojamākais: pacēla mani līdz savas līgavas godam. Dieva mīlestības noslēpums ir tas noslēpums, kuru pielūdz visa mana sirds, ir tas noslēpums, kurā es dzīvoju.”[56]

Māsas Marijas Stefanas audzināšanas koncepcija kā Radītāja dāvātās dvēseles izkopšana ar Viņa paša palīdzību šķiet joprojām aktuāla un uzmanības vērta, jo īpaši, ja iedziļināmies pāvesta Jāņa Pāvila II apustuliskajā vēstulē par katehizāciju. Vēstulē pāvests atgādina: „Dieva Dēla cilvēktapšanā ir meklējams pamatojums kristīgai cilvēka vīzijai, cilvēka personai pienākošās cieņas un ticības mācības kalpošanai. Tas vienlaicīgi ir spēka un prieka avots. [..] Varam it kā aizdot savu balsi, savas dotības, visu savu personu, savu cilvēcību Tam, Kura Personā piepildījās Dieva nodoms pestīt un izglābt cilvēku. [..] Jēzus Kristus aicināto un sūtīto mācekļu uzdevums ir sludināt Viņu pašu. Līdz ar to ticības mācības skolotāja galvenais mērķis ir ne tikai palīdzēt satikties ar Jēzu, bet gan palīdzēt sadraudzēties, piedzīvot dziļu vienotību ar Viņu. Jo vienīgi Viņš var mūs aicināt Tēva Mīlestībā, Svētajā Garā, piedalīties Svētās Trīsvienības dzīvē.” (Sal. AAcat 5)

Ņemot vērā pāvesta atgādinājumu, jāvērš uzmanība uz to, ka māsas Marijas Stefanas dzīves gājums un personības audzināšanas koncepcija palīdzēja izsekot, kā personība attīstās un pati kļūst par personību audzinātāju, par Radītājam uzticīgo līdzstrādnieku, kā arī vienlaicīgi norādīja uz Radītāja tēvišķajām rūpēm saglabāt ikkatrā cilvēkā viņa personības vienreizību un neatkārtojamību – Dieva attēlu un līdzību.

Latvju tautai ir pienākums pateikties Dievam par Sofijas Lazdānes uzticību saviem garīgajiem pamudinājumiem, par Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas Marijas Stefanas aicinājumu. Šī pateicība var nest kārtējo svētību mūsu tautai – svēto, kas izlūgs katram cilvēkam Radītāja labu vēlošās klātbūtnes un apdāvinātas personības apziņas žēlastību.

Kā iedrošinājums tam lai ir pāvesta Benedikta XVI izteiktie vārdi pasaules jauniešu dienās Ķelnē: „Kas ļauj Kristum ienākt savā dzīvē, neko nezaudē, neko, absolūti neko, kas dara dzīvi brīvu, skaistu, cēlu. Vienīgi šajā draudzībā dzīves vārti paveras tās patiesajā plašumā, vienīgi šajā draudzībā piedzīvojam to, kas ir skaists un kas dara mūs brīvus. Esiet par to pārliecināti! Kristus neko neatņem no tā, kas jūsos ir skaists un cēls, bet gan to pilnveido Dieva godam, cilvēku laimei un pasaules pestīšanai.”[57]

 


 

[1] Katoļu kalendārs 2005. gadam. Rīga: 2004., 36. lpp.

[2] Sofija Lazdāne, klosterī Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas (NBJ) māsa Marija Stefana (1919. 20. VIII – 1954. 15. VIII), nomira Aglonas klosterī, ir apglabāta Aglonas kapos blakus bazilikas sakrālajam laukumam. Svētceļnieku un vietējo iedzīvotāju vidū ir vērojama kulta izpausme, pie māsas Marijas Stefanas kapa aizlūdz ne retāk kā pie Aglonas svētvietas pamatlicēju brāļu dominikāņu, godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna, Latvijas pirmā kardināla Juliāna Vaivoda, bīskapa Jāzepa Rancāna atdusas vietas Aglonā.

[3] Katoļu kalendārs 2005. gadam. Rīga: 2004., 36. lpp.

[4] Sal. R. Marcinkowski, Jestem uczniem i nauczycielem. Postawy katechetów, red. M. Majewski, Kraków: 1996., 10.-11. lpp.

[5] Turpmāk – KD.

[6] M. Grzywiak – Kaczyńska, Psychologia dla każdego, Warszawa: 1975., 93. lpp.

[7] Sal. P. Vitron SJ, Les dynamismes sociaux, II sēj., Paris: 1964., 429. lpp.

[8] Sal. A. van Kaam, Religion and personality, New York: 1968., 20.-29. lpp.

[9] A. Nelicki, Psychologia jednostki G. W. Allporta. Wybrane koncepcje osobowości, red. A. Gałdowa, Kraków: 1990., 103. lpp.

[10] Sal. A. Gałdowa, Wprowadzenie. Wybrane koncepcje osobowości, red. A. Gałdowa, Kraków: 1990., 7. lpp.

[11] Sal. turpat.

[12] Teorijas apkopojums veikts, pamatojoties uz zinātnisku rakstu, kur šim tematam veltīta nodaļa. Sal. A. Nelicki, „Metakliniczna” koncepcja osoby V. E.Frankla. Wybrane koncepcje osobowości, red. A. Gałdowa, Kraków: 1990., 156.-158. lpp.

[13] Personības teorijas apraksts veikts, pamatojoties uz teoriju apkopojumu pedagoģiskajā enciklopēdijā. Sal. B. Suchodolski, Osobowość. Encyklopedia pedagogiczna, Warszawa: 1993., 513.–514. lpp.

[14] Sal. M. Grzywak – Kaczyńska, Trud rozwoju, Warszawa: 1988., 28.-37. lpp.

[15] Sal. Cz. Sondej, Osobowość katechety. Struktury pedagogiczne w katechezie red. M. Śnieżyński, Kraków: 2001., 19. lpp.

[16] J. Pavlovskis (t. Andrejs), Es pati būšu puķe, Rīga: 1993., 7.-8. lpp.

[17] J. Pavlovskis (t. Andrejs), Es pati būšu puķe, Rīga: 1993., 8.-9. lpp.

[18] Sal. J. Pavlovskis (t. Andrejs), Es pati būšu puķe, Rīga: 1993., 9. lpp

[19] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 7. lpp.

[20] Sal. M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 8.-18. lpp.

[21] Sal. M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 16.-17. lpp.

[22] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 16. lpp.

[23] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 11. lpp.

[24] Turpat.

[25] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 20. lpp.

[26] Turpat.

[27] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 5. lpp.

[28] J. Pavlovskis (t. Andrejs), Es pati būšu puķe, Rīga: 1993., 22. lpp

[29] Katoļu kalendārs 1959. gadam. Dzimtenes Balss apgāds, Chicago: 1958., 55. lpp.

[30] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 23. lpp.

[31] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 223. lpp.

[32] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 27. lpp.

[33] Plašāk par Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas dibinātājas mātes Klāras Faijas pedagoģiskajiem uzskatiem skat. m. Klāra NBJ, Pedagoģija – skatīt Jēzu katrā, Katoļu kalendārs 2003. gadam. Rīga: 2002., 98.-104. lpp.

[34] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 7.-8. lpp.

[35] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 31. lpp.

[36] M. Marija Stefana PIJ, Rakstu krājums, III daļa, mašīnraksts, 1969., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 255. lpp.

[37] Sal. M. Marija Stefana PIJ, Rakstu krājums, III daļa, mašīnraksts, 1969., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 129.-143. 252. lpp.

[38] Sal. M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 4. lpp.; M. Marija Stefana PIJ, Rakstu krājums, III daļa, mašīnraksts, 1969., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 66.-70. lpp.

[39] Sal. M. Marija Stefana PIJ, Rakstu krājums, III daļa, mašīnraksts, 1969., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 249.-256. lpp.

[40] M. Marija Stefana PIJ, Rakstu krājums, III daļa, mašīnraksts, 1969., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 249. lpp.

[41] M. Marija Stefana PIJ, Rakstu krājums, III daļa, mašīnraksts, 1969., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 250. lpp.

[42] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 18.-21. lpp.

[43] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 32. lpp.

[44] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 15. lpp; M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 42. lpp.

[45] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 26. lpp.

[46] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 37. lpp.

[47] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 32.-33. un 37. lpp.

[48] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 20. lpp.

[49] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 34. un 75. lpp.

[50] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 20. lpp.

[51] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 5. lpp.

[52] Sal. K. Springoviča, Aglonas ziediņš, Rēzekne: 1993., 109.-114. lpp.

[53] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 3. lpp.

[54] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 32. lpp.

[55] M. M. Stefana NBJ, Sirds noslēpums, mašīnraksts, 1950., Rīgas NBJ māsu klostera arhīvs, 32. lpp.

[56] M. M. Stefana no Nabadzīgā Bērna Jēzus, Dzīves dziesma, Rīga: 1993., 11. lpp.

[57] Benedikts XVI, Uzruna jauniešiem pie Reinas upes 2005. g. 18. augustā, Biuletyn Katolickiej Agencji Informacyjnej, Wiadomości KAI , 34/2005 (699), 18. lpp.

 


 

 

 

    Uz saturu

 

    © EJIET un MĀCIET