Pāvesta Jāņa Pāvila II enciklika

Katoliskās Baznīcas bīskapiem

par attiecībām starp ticību un prātu

FIDES ET RATIO

 

Godājamie brāļi episkopātā,

sveiciens un Apustuliskā svētība!

 

Ticība un prāts ir kā abi spārni, kas ļauj cilvēka garam pacelties līdz patiesības kontemplācijai. Pats Dievs ir ielicis cilvēka sirdī vēlmi pazīt[1] patiesību un beigās pazīt Dievu, lai, Viņu pazīstot un Viņu mīlot, cilvēks varētu nonākt pie pilnīgas patiesības par sevi (sal. Izc 33,18; Ps 27 [26],8-9; 63 [62],2-3; Jņ 14,8; 1 Jņ 3,2).

 

Ievads

“PAZĪSTI PATS SEVI”

 

1. Gan Austrumos, gan Rietumos varam izsekot ceļam, pa kuru gadsimtu gaitā cilvēce pamazām tuvojās patiesībai un ar to konfrontējās. Tas notika – un citādi nav iespējams – personiskās pašapzināšanās laukā, tādēļ ka cilvēks, labāk iepazīstot realitāti un pasauli, labāk iepazīst arī pats sevi savas dabas vienreizīgumā. Līdz ar to aizvien neatlaidīgāks kļūst jautājums par lietu un cilvēka paša eksistences jēgu un tas, kas ir mūsu iepazīstamais objekts, kļūst arī par mūsu dzīves sastāvdaļu. Delfu tempļa sienā bija iegrebts kāds padoms: iepazīsti pats sevi, lai apliecinātu to, ka eksistē kāda pamatpatiesība, kas par visvienkāršāko normu būtu jāpieņem ikvienam cilvēkam, kurš vēlas atšķirties no pārējās radības. Tieši tādēļ, ka cilvēks „pazīst pats sevi”, viņš var saukties par „cilvēku”.

Pavisam neliels ieskats seno laiku vēsturē ļoti skaidri parāda, kā dažādās pasaules daļās dažādu kultūru ietekmē vienlaicīgi radušies tie būtiskie jautājumi, kas pavada cilvēku visā viņa dzīvē: Kas es esmu? No kurienes es nāku, un kurp es eju? Kādēļ pastāv ļaunums? Kas būs pēc šīs dzīves? Šie jautājumi ir klātesoši Izraēļa Svētajos Rakstos, taču tie skarti arī vēdās un Avestā. Šos jautājumus atrodam Konfūcija un Laodzi darbos, kā arī tīrthankaru un Budas mācībās. Tie atrodami Homēra poēmās, Eiripīda un Sofokla traģēdijās, tāpat kā Platona un Aristoteļa filozofiskajos traktātos. Dotajiem jautājumiem ir viens kopīgs avots – jēgas meklējumi, kas nekad nav atstājuši cilvēka sirdi mierā, jo no atbildes atkarīgs tas, kādu virzienu cilvēks piešķirs savai dzīvei.

 

2. Arī Baznīcai šie meklējumi nav un nevar būt sveši. Kopš brīža, kad Lieldienu noslēpumā Baznīca saņēma galīgās patiesības dāvanu par cilvēka dzīvi, tā devusies pasaules ceļos, lai sludinātu, ka Jēzus Kristus ir „ceļš, patiesība un dzīvība” ( 14,6). Starp dažādiem veidiem, kādos Baznīca kalpo cilvēcei, ir viens, kas viņai uzliek īpašu atbildību, – tā ir Patiesības diakonija[2]. No vienas puses, šī misija ticīgo kopienai liek piedalīties visās cilvēces pūlēs, lai sasniegtu patiesību[3], no otras puses, šī misija Baznīcai uzliek par pienākumu vēstīt citiem jau iegūtās pārliecības, vienlaikus saprotot, ka jebkura atklātā patiesība ir tikai viens posms ceļā uz visu patiesību, kas izpaudīsies Dieva galīgajā atklāsmē laiku beigās: „Tagad mēs redzam it kā spogulī, neskaidri, bet tad skatīsim vaigu vaigā. Tagad es pazīstu daļēji, bet tad pazīšu tā, kā pats esmu pazīts.” (1 Kor 13,12)

 

3. Cilvēkam ir dotas dažādas spējas, lai veicinātu patiesības iepazīšanas attīstību, tā padarot savu eksistenci aizvien cilvēcīgāku. Starp tām īpaši izceļas filozofija, kura tieši palīdz uzstādīt jautājumu par dzīves jēgu un jau ieskicēt iespējamo atbildi. Tādēļ filozofiju var uzskatīt par vienu no cilvēces viscēlākajiem uzdevumiem. Vārds filozofija grieķu valodas etimoloģijā nozīmē „gudrības mīlestība”. Filozofijas izcelšanās un attīstība notika laikā, kad cilvēks sāka uzdot jautājumus par lietu cēloni un to galamērķi. Atšķirīgos veidos un izpausmes formās tā parāda, ka ilgas pēc patiesības pieder pie cilvēka dabas. Jautāt par lietu cēloni ir cilvēka prāta iedzimta spēja, pat ja pamazām rastās atbildes iekļaujas tādā virzienā, kas parāda, ka dažādas kultūras, kurās cilvēks dzīvo, viena otru papildina.

Apzinoties filozofijas spēcīgo ietekmi uz Rietumu kultūru veidošanos un attīstību, nedrīkstam aizmirst, kāda bijusi tās ietekme uz izpratni par cilvēka eksistenci Austrumos. Katrai tautai ir sava personīga un tikai tai raksturīga gudrība, kas ir patiesa kultūras vērtība un cenšas izpausties un nobriest arī tīri filozofiskās formās. Iepriekš teiktā patiesumu apstiprina arī tas, ka kāda no filozofijas zinību pamatformām, ko sastopam līdz pat mūsdienām, atklājas postulātos, kas iedvesmojuši dažādu tautu un starptautisko likumdošanu, lai noteiktu sabiedrisko dzīvi regulējošas normas.

 

4. Jebkurā gadījumā ir svarīgi pamanīt, ka vienā atsevišķā vārdā var būt apslēptas vairākas nozīmes un, tātad, ir nepieciešami iepriekšēji paskaidrojumi. Cilvēks, vēlēdamies atklāt galīgo patiesību par savu eksistenci, tiecas iegūt universālas zināšanas, kas viņam ļautu pašam sevi labāk izprast un sevi pakāpeniski īstenot. Pamatzināšanas nāk no izbrīna, kas rodas cilvēkā, kad viņš kontemplē radību. Viņš ir apbrīnas pārņemts, atklājot, ka ir ielikts pasaulē kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem kā viņš un dalās liktenī ar viņiem. Šeit arī sākas ceļš, kas viņu aizvedīs līdz jauniem zināšanu apvāršņiem. Bez šī izbrīna cilvēks atkārtotos un pamazām kļūtu nespējīgs uz dziļi personisku eksistenci.

Cilvēkam vien raksturīgā spēja abstrakti domāt viņu aicina, ar filozofijas palīdzību, izstrādāt precīzu domāšanas veidu un tādējādi ar apgalvojumu loģisku saskanību un satura sakārtotību, izveidot sistemātisku zināšanu kopumu. Pateicoties šim procesam, atšķirīgos kultūras kontekstos un dažādos laikmetos tika sasniegti rezultāti, kas noveda līdz īstu domāšanas sistēmu izstrādāšanai. Vēsturiski tas bieži tika pakļauts kārdinājumam uzskatīt vienu vienīgu virzienu par visu filozofisko domu. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka šajā gadījumā runa ir par zināmu “filozofisko augstprātību”, kas uzspiež savu nepilnīgo skatījumu kā universālu. Īstenībā ikvienai filozofiskai sistēmai, pat ja tā vienmēr tiek respektēta savā pilnībā bez jebkādas instrumentalizācijas[4], ir jāatzīst tās filozofiskās domas prioritāte, no kuras pati cēlusies, un tai jākalpo atbilstošā veidā.

Šajā ziņā, neskatoties uz izmaiņām laika gaitā un zināšanu progresu, ir iespējams atpazīt filozofisko jēdzienu kodolu, kura klātbūtne domāšanas vēsturē ir pastāvīga. Piemēram varam domāt par nepretrunīguma, galamērķa un cēlonības principiem, personas kā brīva un saprātīga subjekta koncepciju, kā arī par tās spēju pazīt Dievu, patiesību un labo. Tāpat varam domāt par zināmām morāles pamatnormām, ko visi uzskata par kopīgām. Šie un arī vēl citi aspekti parāda, ka neatkarīgi no domāšanas virzieniem pastāv vesels jēdzienu kopums, kurā var atpazīt tādu kā cilvēces garīgo mantojumu. Tas ir tā, it kā mēs atrastos racionāli nenoformulētas filozofijas priekšā, kas katram liek justies kā šo principu glabātājam, pat ja tas ir tikai vispārīgi un nepārdomāti. Tieši tādēļ, ka šie priekšstati zināmā mērā ir kopīgi visiem, tie varētu kļūt par atbalsta punktu dažādām filozofijas skolām. Kad prātam izdodas satvert un noformulēt pirmos un galvenos esmes principus tā, lai no šiem principiem pareizi izsecinātu saskanīgus loģiskus un ētiskus slēdzienus, tad varam runāt par taisnu prātu jeb, kā to sauktu antīkās pasaules domātāji, orthòs logos, recta ratio.

 

5. Baznīca no savas puses var tikai augsti novērtēt to, ka prāts cenšas sasniegt mērķus, kas padara katra personīgo eksistenci aizvien cienīgāku. Filozofijā tā redz līdzekli, kas ļauj izzināt pamatpatiesības par cilvēka eksistenci. Vienlaikus Baznīca uzskata filozofiju par neatvietojamu palīgu, lai padziļinātu ticības izpratni un iepazīstinātu ar Evaņģēlija patiesību tos, kuri to vēl nepazīst.

Sekojot savu priekšteču līdzīgām iniciatīvām, arī es vēlos vērst uzmanību uz šo prāta īpašo darbību. Uz to mani mudina fakts, ka sevišķi mūsdienās galīgās patiesības meklējumi bieži šķiet kļuvuši neskaidri. Bez šaubām, modernajai filozofijai ir lieli nopelni, tādēļ ka tā īpaši pievērsusi uzmanību cilvēkam. Izejot no tā, jautājumu pārņemtais prāts vēl vairāk attīstīja savas ilgas pēc aizvien plašākām un dziļākām zināšanām. Tā tika izveidotas sarežģītas domāšanas sistēmas, kas deva augļus dažādās zinību jomās, ar to veicinot kultūras un vēstures attīstību. Antropoloģija, loģika, dabaszinātnes, vēsture, lingvistika... Tā savā veidā tika aptverta visa zinību pasaule. Sasniegtajiem pozitīvajiem rezultātiem tomēr nevajadzētu atstāt novārtā to, ka prāts, vienpusīgā veidā pētot cilvēku kā subjektu, šķiet, galu galā piemirsis, ka cilvēks vienmēr ir aicināts pievērsties patiesībai, kas viņu pašu transcendē. Bez šīs patiesības kā atskaites punkta ikviens var tikt padots patvaļai un viņa kā personas situācija tiek novērtēta pēc pragmatiskiem kritērijiem, kas pamatā balstās uz eksperimentālajiem atklājumiem maldīgā pārliecībā, ka viss jāpārvalda ar tehnoloģijām. Tāpēc tā vietā, lai labāk izteiktu tieksmi uz patiesību, prāts, tik plašu zināšanu smaguma nospiests, ieslēdzas sevī, kļūstot dienu pēc dienas nespējīgāks pacelt skatienu uz augšu, lai uzdrīkstētos sasniegt esmes patiesību. Modernā filozofija, aizmirstot virzīt savu izpēti uz esmi[5], savus meklējumus koncentrējusi uz cilvēcisko izziņu. Tā vietā, lai balstītos uz cilvēka spēju iepazīt patiesību, filozofija labprātāk ir uzsvērusi cilvēka trūkumus un viņa stāvokļa nosacījumus.

Rezultāts bija dažādu agnosticisma un relatīvisma formu rašanās, kas filozofiskajiem meklējumiem ļāva apmaldīties vispārējā skepticisma plūstošajās smiltīs. Kopš neilga laika ievērojamas kļuvušas dažas doktrīnas, kas tiecas mazināt pat tādu patiesību vērtību, par kurām cilvēks jau bija pārliecināts, ka ir tās sasniedzis. Nostāju likumīgo daudzveidību ir nomainījis vienaldzīgs plurālisms, kas balstīts uz apgalvojuma, ka visi viedokļi ir vienlīdz vērtīgi. Pašreizējā situācijā varam novērot, ka tas ir viens no visizplatītākajiem simptomiem tam, ka trūkst uzticības patiesībai. Arī dažas Austrumu izcelsmes koncepcijas par dzīvi nevar izbēgt no šiem iebildumiem. Vadoties pēc pieņēmuma, ka patiesība dažādās un pat savstarpēji pilnīgi pretrunīgās mācībās atklājas vienādi, tās noliedz patiesības absolūto raksturu. Šādā perspektīvā viss kļūst par vienkāršu uzskatu. Rodas iespaids, ka notiek pastāvīga svārstīšanās: laikā, kad, no vienas puses, filozofiskajām pārdomām ir izdevies nokļūt uz ceļa, kas aizvien vairāk tuvojas cilvēka eksistencei un tās dažādajām izpausmēm, no otras puses, filozofija tiecas attīstīt eksistenciālas, hermeneitiskas vai lingvistiskas pārdomas, kas noklusē tik būtisko jautājumu par ikviena personīgās dzīves, esmes un Dieva patiesību. Kā sekas tam mūsdienu cilvēkos, ne tikai filozofos, bieži var pamanīt vispārēju neuzticību lielajām cilvēka izziņas spējām. Aiz neīstas pieticības cilvēks apmierinās ar daļējām un īslaicīgām patiesībām, vairs nemeklējot atbildes uz būtiskiem jautājumiem par cilvēka personīgās un sociālās dzīves jēgu un galīgo pamatu. Beigu beigās ir zudusi cerība no filozofijas iegūt galīgās atbildes uz šiem jautājumiem.

 

6. Atsaucoties uz kompetenci, kas tai dota kā Jēzus Kristus Atklāsmes glabātājai, Baznīca vēlreiz no jauna apstiprina nepieciešamību domāt par patiesību. Šī iemesla dēļ es vēršos pie jums, godājamie brāļi episkopātā, ar kuriem esmu saistīts kopīgā “patiesības sludināšanas” (2 Kor 4,2) misijā, tāpat arī pie filozofiem un teologiem, kuru pienākums ir taujāt par dažādiem patiesības aspektiem, un arī pie cilvēkiem meklējumos, lai dalītos dažās pārdomās par ceļu, kas ved uz patiesu gudrību, lai visi tie, kuru sirdīs mīt gudrības mīlestība, varētu doties pa pareizo ceļu, kas ļautu sasniegt gudrību, un tajā gūt gandarījumu par savām grūtībām, un smelties garīgo prieku. Tā rīkoties mani mudina, pirmām kārtām, apziņa par to, ko saka Vatikāna II koncils, apstiprinot, ka bīskapi ir “dievišķās un katoliskās patiesības liecinieki”[6]. Liecināt par patiesību ir mums, bīskapiem, uzticēts uzdevums, un mēs nevaram no tā atteikties, ja negribam būt neuzticīgi savam kalpojumam. No jauna apstiprinot ticības patiesību, varam atgriezt mūsu laikmeta cilvēkiem autentisku paļāvību savām izziņas spējām un izaicināt filozofiju no jauna atrast un nostiprināt tās patieso cieņu.

Vēl ir kāds cits iemesls, kas mani aicina rakstīt šīs pārdomas. Enciklikā Veritatis Splendor (Patiesības Spožums), es pievērsu uzmanību “dažām katoliskās doktrīnas pamatpatiesībām, kas mūsdienu kontekstā var tikt izkropļotas vai noraidītas”[7]. Šajā enciklikā es vēlētos turpināt šīs pārdomas un koncentrēt uzmanību uz patiesību kā tādu un uz tās pamatu attiecībā pret ticību. Mēs nevaram noliegt, ka šajā ātru un sarežģītu pārmaiņu laikā tieši jaunā paaudze, kurai pieder nākotne un no kuras tā atkarīga, var izjust, ka tai liegti droši atskaites punkti. Prasība pēc pamata, uz kā celt savu personīgo un sociālo dzīvi, kļūst aizvien akūtāka, īpaši, kad esam spiesti konstatēt, cik fragmentāri ir piedāvājumi, kas pārejošo paceļ īstu vērtību līmenī ar ilūziju, ka būs iespējams sasniegt patieso eksistences jēgu. Tāpēc notiek tā, ka daudzi savā dzīvē nonāk gandrīz bezdibeņa malā, īsti nezinot kurp dodas. Tas notiek arī tādēļ, ka tie, kuriem bija aicinājums kultūras jomā izteikt savu pārdomu augļus, dažkārt novērsās no patiesības, dodot priekšroku tūlītējiem panākumiem, nevis pacietīgi meklējot to, kā dēļ būtu vērts dzīvot. Filozofijai, kas nemitīgi aicina meklēt patiesību, pieder liela atbildība domas un kultūras veidošanā. Tai centīgi no jauna jāatklāj savs sākotnējais aicinājums. Tādēļ es izjutu ne tikai prasību, bet arī pienākumu izteikties par šo tēmu, lai cilvēce kristīgās ēras trešā gadu tūkstoša priekšvakarā aizvien skaidrāk apzinātos lielās iespējas, kas tai dotas, un ar atjaunotu drosmi iesaistītos tās vēsturi aptverošā pestīšanas plāna īstenošanā.

 

I nodaļa

Dieva gudrības atklāsme

 

Jēzus atklāj Tēvu

7. Jebkuru Baznīcas uzsākto pārdomu sākums ir apziņa par to, ka tā glabātā vēsti, kuras izcelsme ir pašā Dievā (sal. 2 Kor 4,1-2). Zināšanas, ko Baznīca piedāvā cilvēkam, nenāk no pašas pārdomām, lai arī cik augstā līmenī tās būtu, bet gan no Dieva Vārda pieņemšanas ticībā (sal. 1 Tes 2,13). Mūsu ticības dzīves iesākumā ir kāda savā ziņā vienreizīga tikšanās, kas likusi pavērties kopš gadsimtiem apslēptajam (sal. 1 Kor 2,7; Rom 16,25-26), bet tagad atklātajam noslēpumam: “Dievam savā labestībā un gudrībā labpatika atklāt sevi pašu un darīt zināmu savas gribas noslēpumu (sal. Ef 1,9), kura dēļ, cilvēkiem caur Kristu – Vārdu, kas iemiesojies – Svētajā Garā ir pieejams Tēvs un viņi kļuvuši par dievišķās dabas līdzdalībniekiem”[8]. Tā ir pilnīgi nesavtīga iniciatīva, kas nāk no Dieva, lai pievienotos cilvēcei un to atpestītu. Būdams mīlestības avots, Dievs vēlas sevi atklāt, un tās zināšanas, kas cilvēkam ir par Viņu, ved uz piepildījumu jebkuras citas patiesas zināšanas, ko cilvēka prāts ir spējīgs sasniegt jautājumā par savas eksistences jēgu.

 

8. Gandrīz vārds vārdā atkārtojot Vatikāna I koncila konstitūcijas Dei Filius mācību un ņemot vērā Tridentas koncila piedāvātos principus, Vatikāna II koncila konstitūcija Dei Verbum turpināja ticības izpratnes mūžseno ceļu un pārdomāja par Atklāsmi Bībeles mācības un visas Baznīcas Tēvu tradīcijas gaismā. Vatikāna I koncila laikā Koncila Tēvi uzsvēra Dieva Atklāsmes pārdabisko raksturu. Racionālistu kritika, kas tajā laikā, vadoties no maldīgām un ļoti izplatītām tēzēm, uzbruka ticībai, noliedza jebkuru izzināšanu, kas nebūtu prāta dabīgo spēju auglis. Šis fakts piespieda Koncilu no jauna apstiprināt, ka ārpus pazīšanas, kas cilvēka prātam ir raksturīga un pēc savas dabas var nonākt līdz Radītājam, pastāv ticībai vien raksturīga pazīšana. Šī pazīšana pauž patiesību, kas balstīta uz faktu, ka Dievs sevi atklāj un, ka šī patiesība ir pilnīgi droša, jo Dievs nekrāpj un nevēlas krāpt[9].

 

9. Vatikāna I koncils māca, ka patiesība, kas sasniegta ar filozofiskajām pārdomām, nav jāsajauc ar Atklāsmes patiesību un ka viena nepadara otru lieku: “Pastāv divi pazīšanas veidi, kas atšķiras ne tikai ar izcelšanos, bet arī ar objektu. Ar izcelšanos tādēļ, ka vienā gadījumā mēs pazīstam ar dabisko prātu un otrā ar dievišķo ticību. Ar objektu – tādēļ ka ārpus patiesībām, ko var aizsniegt dabiskais prāts, mums tiek piedāvāts ticēt noslēpumiem, kas apslēpti Dievā un ko nevar pazīt, ja tie netiek atklāti dievišķi”[10]. Ticība, kas balstīta uz Dieva doto liecību un izmanto žēlastības pārdabisko palīdzību, patiešām pieder citam līmenim nekā filozofiskā izzināšana. Pēdējā balstās jutekliskajā uztverē, pieredzē un attīstās vienīgi prāta gaismā. Filozofija un citas zinātnes attīstās dabiskā prāta līmenī, savukārt ticība, Svētā Gara apgaismota un vadīta, atzīst pestīšanas vēstī “žēlastības un patiesības pilnību” (sal. Jn 1,14), ko Dievs vēlējās atklāt vēsturē un galīgā veidā caur savu Dēlu Jēzu Kristu (sal. 1 Jn 5,9; Jn 5,31-32).

 

10. Vatikāna II koncila tēvi, raugoties uz Jēzu, kas atklāj, izgaismoja Dieva atklāsmes pestījošo raksturu vēsturē un izteica tās dabu šādos vārdos: “Ar šo atklāsmi savā mīlestības pārpilnībā neredzamais Dievs (sal. Kol 1,15; 1 Tim 1,17) uzrunā cilvēkus kā draugus (sal. Izc 33,11; Jņ 15,14-15) un nonāk attiecībās ar viņiem (sal. Bar 3,38), lai aicinātu tos uz dzīvi kopā ar Sevi un uzņemtu šajā kopībā. Šis Atklāsmes process notiek darbos un vārdos, kas iekšēji ir savstarpēji saistīti, tā ka pestīšanas vēsturē veiktie Dieva darbi atklāj un stiprina doktrīnu un vārdos izteiktās realitātes; savukārt vārdi sludina darbus un izgaismo noslēpumu, ko tie satur. Taču dziļā patiesība kā par Dievu, tā par cilvēka pestīšanu Atklāsmē mums atmirdz Kristū, kurš vienlaicīgi ir visas Atklāsmes Vidutājs un Pilnība.”[11]

 

11. Dieva atklāsme, tātad, notiek laikā un vēsturē. Un arī Jēzus Kristus iemiesošanās notiek “laikiem piepildoties” (Gal 4,4). Divus gadu tūkstošus pēc šī notikuma es izjūtu nepieciešamību no jauna un spēcīgi apstiprināt, ka “kristietībā laikam ir fundamentāla nozīme”[12]. Laikā mums parādās viss radīšanas un pestīšanas darbs un īpaši atklājas tas, ka caur Dieva Dēla iemiesošanos mēs jau tagad piedzīvojam to, kas būs laiku piepildījumā (sal. Ebr 1,2).

Tātad patiesība, ko Dievs uzticēja cilvēkam par Sevi pašu un Savu dzīvi, ienāk laikā un vēsturē. Ir pilnīgi droši, ka tā tika izteikta vienreiz un uz visiem laikiem Jēzus no Nācaretes noslēpumā. To skaidri pasaka konstitūcija Dei Verbum: ”Pēc tam, kad daudzkārt un dažādos veidos Dievs ir runājis caur praviešiem, Viņš „šajās pēdējās dienās uz mums ir runājis caur savu Dēlu” (sal. Ebr 1,1-2). Viņš sūtīja savu Dēlu – mūžīgo Vārdu, kurš apgaismo visus cilvēkus, – lai Viņš mājotu to vidū un tiem atklātu Dieva dziļumus (sal.  1,1-18). Tātad Jēzus Kristus, Vārds, kurš kļuvis miesa, „cilvēks, sūtīts pie cilvēkiem”, „runā Dieva vārdus” (sal.  3,34) un pabeidz pestīšanas darbu, ko Tēvs viņam bija devis veikt (sal. Jņ 5,36; 17,4). Tādēļ Viņš, kuru redzot, cilvēks redz arī Tēvu (sal.  14,9), ar visu savu klātbūtni un pašatklāšanos, ar saviem vārdiem un darbiem, zīmēm un brīnumiem, bet īpaši ar savu nāvi un godības pilno augšāmcelšanos no mirušajiem un, visbeidzot, ar patiesības Gara nosūtīšanu, noved atklāsmi līdz galam, to piepildot”[13]. Dieva tautai vēsture ir ceļš, kas jānoiet līdz galam, tā, lai atklātā patiesība izteiktu pilnībā savu saturu, pateicoties pastāvīgai Svētā Gara darbībai (sal. Jn 16,13). To mums vēlreiz saka konstitūcija Dei Verbum, apgalvojot, ka “Baznīca gadsimtu gaitā pastāvīgi tiecas uz dievišķās patiesības pilnību, līdz tajā tiks piepildīti Dieva vārdi”[14].

 

12. Vēsture, tātad, kļūst par vietu, kurā varam konstatēt Dieva darbību cilvēces labā. Viņš nāk pie mums tajā, kas ir vistuvākais un ko visvieglāk var pārbaudīt, jo no tā sastāv mūsu ikdiena, bez kuras mēs nevarētu sevi izprast.

Dieva Dēla iemiesošanās ļauj redzēt, kā īstenojas galīgā sintēze, ko cilvēka prāts pats no sevis nemaz nespētu iztēloties: Mūžīgais ienāk laikā, tas, kas ir Viss, paslēpjas tajā, kas ir daļējs, Dievs pieņem cilvēka seju. Patiesība, kas izteikta Kristus atklāsmē, vairs nav ieslēgta šaurās teritoriālās vai kultūras robežās, bet tā atveras jebkuram, vīrietim vai sievietei, kas vēlas to pieņemt kā vārdu ar galīgo nozīmi, lai piešķirtu jēgu eksistencei. Kristū visiem jau ir pieejams Tēvs, jo ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus ir devis dievišķo dzīvi, ko pirmais Ādams noraidīja (sal. Rom 5,12-15). Caur šo Atklāsmi cilvēkam ir dāvāta galīgā patiesība par viņa dzīvi un vēstures likteni. Konstitūcija Gaudium et spes[15] apgalvo: “Īstenībā cilvēka noslēpums patiesi izgaismojas tikai iemiesotā Vārda noslēpumā.” Ārpus šīs perspektīvas katra personīgās eksistences noslēpums paliek neatrisināma mīkla. Kur gan cilvēks varētu meklēt atbildi uz tādiem dramatiskiem jautājumiem kā ciešanas, nevainīgā ciešanas, kā nāve, ja ne gaismā, kas nāk no Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpuma?

 

Prāts noslēpuma priekšā

 

13. Jebkurā gadījumā nevajadzētu aizmirst, ka Atklāsme paliek noslēpuma pilna. Protams, ar visu savu dzīvi Jēzus atklāj Tēva vaigu, jo Viņš ir nācis, lai atklātu Dieva dziļumus[16]; un tomēr tas, ko mēs zinām par Dieva vaigu vienmēr ir nepilnīgs un mūsu prāta ierobežotības iezīmēts. Vienīgi ticība ļauj iekļūt noslēpumā un palīdz to izprast pareizi.

Koncils saka: “Dievam, kurš atklāj, pienākas ticības paklausība”[17]. Ar šo īso, bet saturā bagāto apgalvojumu ir izteikta būtiska kristietības patiesība. Mēs vispirms sakām, ka ticība ir paklausības atbilde Dievam. Tas ietver to, ka Viņš tiek atzīts savā dievišķībā, transcendencē un absolūtajā brīvībā. Dievs, kas sevi atklāj savas transcendences absolūtajā autoritātē, mums dod arī iemeslu Viņa atklāto patiesību ticamībai. Ar ticību cilvēks dod savu piekrišanu dievišķajai liecībai. Tas nozīmē, ka viņš pilnībā atzīst atklātā patiesumu, tādēļ ka pats Dievs ir tā garants. Šī patiesība, kas dota cilvēkam un ko viņš pats nevarētu pieprasīt, iekļaujas starppersoniskajā komunikācijā un mudina prātu atvērties tai, un pieņemt tās dziļo nozīmi. Tieši tādēļ, aktu ar kuru cilvēks atdod sevi Dievam, Baznīca vienmēr ir uzskatījusi par būtisku izvēles brīdi, kurā iesaistīts viss cilvēks. Prāts un griba pilnībā pielieto savu garīgo dabu, lai ļautu subjektam veikt darbību/aktu, kurā tiek pilnībā izdzīvota personīgā brīvība[18]. Ticībā brīvība ir ne tikai klātesoša; tā tiek pieprasīta. Un tā pat ir ticība, kas labākajā veidā ļauj ikvienam paust savu brīvību. Citiem vārdiem sakot, brīvība nerealizējas izvēlēs, kas ir pret Dievu. Jo – kā gan lai atteikšanās atvērties tam, kas ļauj cilvēkam pašam sevi realizēt, varētu tikt uzskatīta kā autentisks brīvības pielietojums? Kad cilvēks tic, viņš veic visnozīmīgāko savas eksistences aktu, jo tajā brīvība sasniedz patiesības pārliecību un nolemj dzīvot ar to.

Atklāsmē klātesošās zīmes arī palīdz prātam, kas meklē, kā izprast noslēpumu. Tās palīdz vēl dziļāk meklēt patiesību un ļauj garam patstāvīgā veidā pētīt noslēpumu no pašas iekšienes. Jebkurā gadījumā, ja no vienas puses zīmes dod lielāku spēku prātam, jo tās viņam ļauj ar paša līdzekļiem veikt savus meklējumus noslēpuma iekšienē, ar ko prāts pamatoti lepojas, tad no otras puses šīs zīmes aicina prātu transcendēt zīmju dabu, lai uztvertu nozīmi, uz kuru tās norāda. Zīmēs jau ir klātesoša apslēpta patiesība, kam prātam jāpievēršas un ko tas nevar ignorēt, lai neiznīcinātu pašu piedāvāto zīmi.

Šeit zināmā veidā atgriežamies pie Atklāsmes sakramentālā aspekta un īpaši pie euharistiskās zīmes, kurā realitātes un zīmes nesaraujamā vienotība ļauj sasniegt noslēpuma dziļumu. Euharistijā Kristus ir patiesi klātesošs un dzīvs, Viņš darbojas savā Garā, bet, kā to labi ir pateicis svētais Toms, „tu viņu ne saproti, ne redzi, bet dzīvā ticība to apstiprina, paceļoties pāri dabai. Zem dubultās ārienes, kas pati ir kādas citas lietas zīme, pastāv svētā realitāte.”[19] Filozofs Paskāls viņam piebalso: „Kā Jēzus Kristus ir palicis nepazīts cilvēku vidū, tā arī Viņa patiesība bez ārējas atšķirības pastāv starp pieņemtajiem viedokļiem; tāpat arī Euharistija pastāv parastās maizes vidū”[20].

Tātad pazīšana ticībā neatceļ noslēpumu; viņa to tikai padara vēl skaidrāku un atklāj kā cilvēka dzīves nepieciešamu sastāvdaļu. Kungs Jēzus, „atklājot Tēva noslēpumu un Viņa mīlestību, pilnībā atklāj cilvēkam to, kas viņš ir ,un viņam atsedz viņa visaugstāko aicinājumu”[21], – līdzdalību Dieva trīsvienīgās dzīves noslēpumā[22].

 

14. Abu Vatikāna koncilu mācība atver arī īstu jaunu filozofisko zināšanu perspektīvu. Atklāsme vēsturē ienes atskaites punktu, ko cilvēks, ja grib izprast savas eksistences noslēpumu, ignorēt nevar. Bet no otras puses, šī pazīšana pastāvīgi norāda uz Dieva noslēpumu, ko prāts līdz galam nevar izzināt, bet tikai saņemt un pieņemt ticībā. Šo abu aspektu ietvaros prāta rīcībā ir īpaša darbības telpa, kas viņam Dieva bezgalīgā noslēpuma priekšā vienīgi sava galīguma robežās ļauj meklēt un saprast.

Atklāsme, tātad, ir ienesusi mūsu vēsturē universālu un galīgu patiesību, kas cilvēka prātam neļauj nekad apstāties un pat mudina to pastāvīgi paplašināt zināšanu lauku, kamēr tas nav nonācis pie apziņas, ka ir izdarījis visu iespējamo, neko neatstājot novārtā. Šajās pārdomās mums var palīdzēt viens no visauglīgākajiem un visnozīmīgākajiem prātiem cilvēces vēsturē, uz kuru atsaukties par pienākumu uzskata kā filozofija, tā arī teoloģija, – svētais Anzelms. Kenterberijas arhibīskaps darbā Prosologion izsakās šādi: „Kā it bieži, ar dedzību es vērsu savas domas uz šo jautājumu, tas, ko es meklēju, dažkārt man likās jau satverts, un dažkārt tas bēga no mana prāta acīm. Beigu beigās, zaudējis cerību, it kā es meklētu kaut ko, ko atrast nav iespējams, es vēlējos apstāties. Bet, tiklīdz gribēju pilnībā izslēgt no sevis šo domu aiz bailēm, ka, veltīgi nodarbinot prātu, sev liedzu progresu citās nodarbēs, tā, lūk, neņemot vērā atteikumu un pretošanos, atsāka uzmācīgi uzplīties. [..] Bet diemžēl ko gan es, viens no daudziem nelaimīgiem Ievas dēliem tālu no Dieva, esmu uzsācis un ko pabeidzis? Pēc kā esmu tiecies un kur nonācis? Pēc kā ilgojies, pēc kā alcis? [..] Rezultātā, Kungs, Tu neesi vienīgi tāds, ka neko lielāku nevar domāt (non solum es quo maius cogitari nequit), bet Tu esi kaut kas tik liels, ka to nevar domāt (quiddam maius quam cogitari possit). Ja Tu tāds neesi, tad ir iespējams domāt kaut ko vēl lielāku par Tevi, un tas nav iespējams”[23].

 

15. Kristīgās Atklāsmes patiesība, ko atrodam Jēzū no Nācaretes, ikvienam ļauj saņemt savas dzīves „noslēpumu”. Būdama augstākā patiesība, tā respektējot radības autonomiju un brīvību, tai liek atvērties transcendencei. Šeit attiecības starp brīvību un patiesību sasniedz augstāko pakāpi un pilnībā ļauj izprast Kristus vārdus: „Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8,32).

Kristīgā Atklāsme ir patiesā vadzvaigzne cilvēkam, kas ceļo starp imanentisma mentalitātes nosacījumiem un tehnokrātiskas loģikas strupceļiem. Kristīgā Atklāsme ir Dieva dāvātā pēdējā iespēja no jauna un visā pilnībā atklāt pirmatnējo mīlestības nodomu, kura piepildījums aizsākās ar radīšanu. Cilvēkam, kurš vēlas pazīt patieso, ja vien viņš vēl ir spējīgs skatīties tālāk par sevi pašu un pacelt skatienu pāri saviem nodomiem, ejot patiesības ceļu, – ir dota iespēja no jauna atrast patieso saikni ar savu dzīvi. Uz šo situāciju itin labi attiecas Atkārtotā likuma grāmatas vārdi: „Bauslis, ko es tev šodien pavēlu turēt, nav tev nedz pārāk smags, nedz arī neaizsniedzams; tas neatrodas debesīs, lai kādam būtu jāvaicā: „Kas mūsu labad kāps debesīs un to no turienes mums paņems, un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt?” Tas nav arī viņpus jūras, ka būtu jājautā: „Kas mūsu dēļ celsies pāri jūrai uz otru pusi, lai mums to atvestu un tad liktu mums dzirdēt, lai mēs to pildītu?” Nē, tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to godam turētu” (30,11-14). Ar šo tekstu saskan arī svētā filozofa un teologa Augustīna slavenā atziņa: „Noli folas ire, in te ipsum redi. In interiore homine habitat veritas” – „Neej ārā, ieej sevī. Cilvēka iekšienē mājo patiesība”[24].

Šo pārdomu gaismā rodas pirmais secinājums: patiesība, ko mums ļauj iepazīt Atklāsme, nav prāta izstrādātas domas nobriedis auglis vai kulminācija. Gluži otrādi, šī patiesība nāk kā nepelnīta dāvana, tā rosina pārdomas un lūdz, lai to uzņemtu kā mīlestības izpausmi. Šī atklātā patiesība, iekļauta mūsu vēsturē, ir pēdējā un galīgā Dieva skatīšanas priekšvēstnese, ko Dievs ir paredzējis tiem, kas Viņam tic un meklē Viņu ar taisnu sirdi. Personīgās eksistences galīgais mērķis tātad ir kā filozofijas, tā arī teoloģijas studiju priekšmets. Abas divas, kaut arī ar atšķirīgiem līdzekļiem un saturu, norāda uz šo „dzīvības ceļu” (Ps 16 [15],11), kas galu galā, kā to saka ticība, noved pie pilnīgā un nepārejošā prieka – viena un trīsvienīga Dieva kontemplācijas.

 

 

(Turpinājums sekos.)

 

(No franču val. tulkoja Lelde Briede,

ar latīņu val. oriģināltekstu

salīdzināja pr. Paskals Marija Jerumanis.)

 

Tulkojumu apstiprinājusi

Katoļu teoloģisko izdevumu komisija.

 

 


 

[1] Enciklikā lietotos vārdus “cognoscere” un „cognitio” vienmēr nevar tulkot, kā tas parasts, ar vārdiem „izzināt, „izzināšana” vai „izziņa”. Tie izceļ procesu, bet ne rezultātu vai realitātes pazīšanu. Tādēļ, kad konteksts to pieprasa, šie vārdi tiek tulkoti ar terminiem „pazīt”, „iepazīt” un „pazīšana” (tulk. piezīme).

[2] Par to es jau rakstīju savā pirmajā enciklikā Redemptor hominis (Cilvēka Pestītājs): “Mēs esam kļuvuši par Kristus kā Pravieša misijas dalībniekiem, un šīs pašas misijas vārdā mēs kopā ar Viņu kalpojam dievišķajai patiesībai Baznīcā. Atbildība šīs patiesības priekšā nozīmē, ka mums tā jāmīl, jāmeklē visprecīzākā tās izpratne, lai darītu šo patiesību pieejamāku gan mums pašiem, gan citiem visā tās pestījošajā spēkā, spožumā, dziļumā un vienlaicīgi vienkāršībā” (19. nr.: AAS 71 (1979), 306. lpp.).

[3] Sal. VATIKĀNA II KONCILS, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes, 16. nr.

[4] Padarīt par līdzekli savu mērķu sasniegšanai. (Tulk. piez.)

[5] Skaidrojums par vārda esme lietošanu (Galv. red. piezīme).

Lai tulkotu grieķu to einai vai latīņu esse, vai franču l’être, vai vācu das Sein, mūsdienu latviešu filozofi visbiežāk lieto terminu esamība. Heidegera filozofijas kontekstā šis termins šķiet diezgan piemērots, jo, meklējot esamību, viņš izvēlas dialektisku ceļu, kurā jāiziet cauri noliegšanas etapam – jānoliedz visas konkrētās būtnes jeb esošais, lai uz neesamības jeb nebūtības fona cilvēka prātā dialektiski atklātos esamība. Ejot šo ceļu, Heidegera filozofija arī nenonāk pie Dieva, jo tā raugās tikai uz atšķirību starp esošo (Dasein) un esamību (das Sein). Taču filozofija, par kuru runā pāvests, piedāvā citu ceļu – reālisma ceļu, proti, to, ko atklāja Aristotelis un ko pieņēma Akvīnas Toms. Raugoties uz kādu konkrētu objektu, cilvēks spēj izdarīt šādu spriedumu: “tas ir”. Uztverot sevi pašu, cilvēks var teikt: “es esmu.” Šādi spriedumi izraisa viņā poētisku un metafizisku izbrīnu, kā rezultātā viņš var sev uzdot metafizisko pamatjautājumu: “kāpēc tas ir?” vai “kas tad ir esme?”, ja, lai apzīmētu aktu, kas ir pamatā tam, ka tas ir vai es esmu, lietojam terminu esme, nevis esamība, jo šajā kontekstā esme šķiet piemērotāks. Ejot ceļu, ko piedāvā Aristotelis, cilvēka prāts vispirms raugās uz to, kas ir, jo saprot, ka esme cilvēkam atklājas vienīgi konkrētos objektos – cilvēka prāts to nevar uztvert tieši. Cilvēkam, kas raugās uz esošo, esme atklājas kā akts jeb darbība, kas īsteno attiecīgo formu attiecīgajā matērijā. Tas ir viens no esmes būtiskajiem aspektiem (gr. oysia). Bet reizē esme atklājas kā akts, kas ļauj esošajam pastāvēt virs nebūtības. Šajā ziņā esme ir akts, kas ļauj eksistēt (lat. actus essendi). Ja vēlamies iet Aristoteļa un Akvīnas Toma pēdās, t.i., reālisma ceļu, tad termins esme šķiet vispiemērotākais, jo nav pretstatīts tikai neesamībai, to nevar sajaukt ar eksistenci, kā tas būtu, lietojot terminu esamība, tajā nav arī jābūtības nozīmes kā terminā esamība, tas arī nav tik abstrakts termins kā esība vai irība. Turklāt, tas labi atbilst izbrīnai, ko dzejnieks vai metafiziķis piedzīvo, atklājot esmi konkrētajos objektos. Tas ir arī piemērots, lai runātu par absolūto Esmi – Dievu. Vēl var atzīmēt to, ka arī ievērojamākais latviešu speciālists Akvīnas Toma filozofijā prof. Dr. S. Ladusāns SJ lietoja vārdu esme. (Sk., piemēram, Reliģijas filozofija.  – Rīga: Rīgas metropolijas Romas katoļu garīgais seminārs, 1996.)

[6] Dogmatiskā Konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium, 25. nr.

[7] 4. nr.: AAS 85 (1993), 1136. lpp.

[8] VATIKĀNA II KONCILS, Dogmatiskā konstitūcija par dievišķo Atklāsmi Dei Verbum, 2. nr.

[9] Sal. Dogmatiskā konstitūcija par katolisko ticību Dei Filius, III nodaļa: DS 3008.

[10] Turpat, IV: DS 3015; citēts arī VATIKĀNA II KONCILS, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes, 59. nr.

[11] VATIKĀNA II KONCILS, Dogmatiskā konstitūcija par dievišķo Atklāsmi Dei Verbum, 2. nr.

[12] Apustuliskā vēstule Tertio millennio adveniente (1994. gada 10. novembrī), 10. nr.: AAS 87 (1995), 11. lpp.

[13] 4. nr.

[14] 8. nr.

[15] 22. nr.

[16] Sal. VATIKĀNA II KONCILS, Dogmatiskā konstitūcija par dievišķo Atklāsmi Dei Verbum, 4. nr.

[17] Turpat, 5. nr.

[18] Vatikāna I koncils, uz kuru atsaucas iepriekš citētais apgalvojums, māca, ka ticības paklausība pieprasa prāta un gribas līdzdalību. „Tā kā cilvēks ir pilnībā atkarīgs no Dieva kā sava Radītāja un Kunga un ka, radītais prāts ir pilnībā padots neradītai Patiesībai, mums ar ticību Dievam, kas Sevi atklāj, ir jāapliecina mūsu prāta un gribas pilnīga pakļaušanās.”

[19] Vissvētākā Sakramenta – Kristus Miesas un Asiņu svētku Sekvence.

[20] Pensées, 789 (L. Braunschvicg izdevums).

[21] Vatikāna II koncils, Pastorālā konstitūcija par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes, 22. nr.

[22] Sal. Vatikāna II koncils, Dogmatiskā konstitūcija par dievišķo Atklāsmi Dei Verbum, 2. nr.

[23] Preambula un 1,15. PL 158, 223-224. 226, 235.

[24] De vera religione, XXXIX, 72: CCL 32, 234. lpp.

 


 

 

 

    Uz saturu

 

    © EJIET un MĀCIET