Ticības Mācības Kongregācija  Apsvērumi attiecībā uz homoseksuālo pāru partnerattiecību statusa leģitimizācijas projektiem

 Ievads

 

1. Pēdējā laikā pāvests Jānis Pāvils II un atbilstošās Svētā krēsla dikastērijas ir vairākkārt pievērsušās jautājumiem, kas skar homoseksuālismu[1]. Homoseksuālisms ir satraucošs morāls un sociāls fenomens pat tajās valstīs, kurās tas nav izvirzījies priekšplānā likumdošanas jomā. Taču lielākas rūpes tas rada valstīs, kuras atzinušas vai paredz par likumīgām atzīt homoseksuālo pāru partnerattiecības, kā arī dažos gadījumos ir paredzējušas iespēju atļaut šiem pāriem adoptēt bērnus. Šie “Apsvērumi” nesatur jaunus doktrinālus elementus, turpretī drīzāk cenšas norādīt uz būtiskākajiem ar šo jautājumu saistītajiem elementiem un sniegt racionālus argumentus, kurus varētu izmantot bīskapi, gatavojoties paust savu konkrēto, dažādajām pasaulē sastopamajām situācijām atbilstošo viedokli, lai aizsargātu un vairotu laulības cieņu un nodrošinātu ģimenes kā sabiedrības sastāvdaļas un visas sabiedrības stabilitāti. Šo “Apsvērumu” nolūks ir palīdzēt katoļu politiķiem, sniedzot ar kristīgo sirdsapziņu saskaņotas vadlīnijas jautājumos, kas attiecas uz šajā jomā sagatavotajiem likumdošanas projektiem[2]. Tā kā šis jautājums skar dabisko morālo likumu, tad izklāstītie argumenti domāti ne tikai kristiešiem vien, bet gan visiem, kas cenšas sekmēt un sargāt sabiedrības kopējo labumu.

 

I Laulības daba un tās neatņemamās raksturiezīmes

 

2. Baznīcas mācība par laulību un dzimumu komplimentaritāti atkārto patiesību, kuru skaidri atklāj loģiskais prāts un kuru šādi atzīst visas lielās pasaules kultūras. Laulība nenozīmē kuras katras attiecības starp cilvēkiem. Laulību ir dibinājis Radītājs, paredzot tai noteiktu dabu, būtiskās raksturiezīmes un mērķi[3]. Nekāda ideoloģija nespēj izdzēst cilvēka dziļāko pārliecību, ka laulība iespējama vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri ar tikai viņiem vien piemītošu savstarpēju sevis dāvāšanu tiecas vienot savas personas. Šādējādi vīrietis un sieviete palīdz viens otram pilnveidoties, lai kopā sadarbotos ar Dievu jaunu cilvēka dzīvību radīšanā un audzināšanā.

3. Dabisko patiesību par laulību ir apstiprinājusi Atklāsme, kas atrodama bibliskajos radīšanas stāstos, kuros izpaužas cilvēka sākotnējā gudrība un kuros ir sadzirdama pašas dabas balss. Radīšanas grāmatā atspoguļotajā Radītāja plānā attiecībā uz laulību pastāv trīs būtiski elementi.

Vispirmām kārtām cilvēks, Dieva attēls, ir ticis radīts kā „vīrietis un sieviete” (Rad 1,27). Kā cilvēki vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi, bet kā vīrietis un sieviete savstarpēji papildina viens otru. No vienas puses seksualitāte izpaužas bioloģiskajā sfērā, no otras puses tā ir pacelta jaunā, personīgā līmenī, kur apvienojas daba un gars.

Otrkārt, laulību Radītājs iedibināja kā dzīves veidu, kurā īstenojas personu kopība, kas sevī ietver dzimumspēju lietošanu. „Tāpēc vīrietis atstās savu tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa.” (Rad 2,24)

Treškārt, vīrieša un sievietes savienībai Dievs ir vēlējies piešķirt īpašu līdzdalību savā radīšanas darbā. Tāpēc Viņš svētīja vīrieti un sievieti ar šiem vārdiem: „Esiet auglīgi un vairojieties.” (Rad 1,28) Tātad saskaņā ar Radītāja plānu seksuālā komplimentaritāte un auglība pieder pie pašas laulības dabas.

Turklāt vīrieša un sievietes laulībai Kristus ir piešķīris sakramenta cieņu. Baznīca māca, ka kristīgā laulība noder kā zīme derībai starp Kristu un Baznīcu (sal. Ef 5,32). Šī laulības kristīgā nozīme nemazina vīrieša un sievietes laulības dziļo cilvēcisko vērtību, bet to apstiprina un nostiprina (sal. Mt 19,3−12; Mk 10,6−9).

4. Nav absolūti nekāda pamata savstarpēji pielīdzināt vai uzskatīt par kaut vai attālā ziņā analoģiskām homoseksuālās partnerattiecības un saskaņā ar Dieva ieceri pastāvošās laulības un ģimenes attiecības. Laulība ir svēta, turpretī homoseksuālās attiecības ir pretrunā ar dabisko morālo likumu. Homoseksuālajos aktos ir „izslēgta iespēja dzimumaktu izmantot dzīvības dāvanai. Šie akti neizriet no īstas afektīvās un seksuālās komplimentaritātes. No jebkura viedokļa tie ir nepieņemami”[4].

Svētie Raksti nosoda homoseksuālus aktus kā „smagu kroplību... (sal. Rom 1,24−27; 1 Kor 6,10; 1 Tim 1,10). Šis Svēto Rakstu spriedums, protams, neļauj secināt, ka visi, kas cieš no šīs anomālijas, ir personīgi atbildīgi, bet norāda, ka homoseksuāli akti paši par sevi neatbilst paredzētai kārtībai”[5]. Tādu pat morālo spriedumu ir pauduši daudzi pirmo gadsimtu kristiešu autori[6] un viennozīmīgi pieņēmusi katoliskā Tradīcija.

Neraugoties uz to, saskaņā ar Baznīcas mācību vīrieši un sievietes ar homoseksuālām tendencēm ir „jāpieņem ar cieņu, līdzcietību un iejūtību. Attiecībās ar viņiem ir jāizvairās no jebkāda veida netaisnīgas diskriminācijas izpausmes”[7]. Tāpat kā citi kristieši šīs personas ir aicinātas dzīvot saskaņā ar šķīstības tikumu[8]. Taču homoseksuālās noslieces ir uzskatāmas par „objektīvi neatbilstošām paredzētai kārtībai”[9], un homoseksuālie akti ir „smagi grēki pret šķīstību”[10].

 

II Viedokļi par homoseksuālo pāru partnerattiecību problēmu

 

5. Sastopoties ar pastāvošām homoseksuālo pāru partnerattiecībām, valsts iestādēm ir dažāda attieksme. Dažkārt tās vienkārši pacieš šo fenomenu; citkārt iestājas, lai šādas attiecības tiktu likumīgi atzītas, zināmu tiesību gadījumos aizbildinoties ar izvairīšanos no diskriminācijas pret cilvēkiem, kas piekopj kopdzīvi ar kādu tā paša dzimuma personu. Citos gadījumos tās vēlas piešķirt homoseksuālo pāru partnerattiecībām likumīgu vienlīdzību ar laulību, izvēloties šo pašu nosaukumu, līdz ar likumīgām iespējām adoptēt bērnus.

Tur, kur valdības politika de facto ir tolerance un skaidri netiek likumīgi atzītas homoseksuālo pāru partnerattiecības, rūpīgi jāizšķir vairāki problēmas aspekti. Morālā sirdsapziņa prasa, lai katrā gadījumā kristieši liecinātu par visām morālajām patiesībām, kam pretojas gan homoseksuālu aktu pieņemšana, gan arī netaisnīga diskriminācija pret homoseksuālām personām. Tāpēc var būt efektīvi tādi diskrēti un prātīgi darbības veidi kā, piemēram, atmaskot šādas tolerances izmantošanu dažādu ideoloģiju labā; skaidri atzīt šo partnerattiecību amorāliskumu; atgādināt valdībai vajadzību turēt šo fenomenu zināmās robežās, lai nodrošinātu publisko morālo kārtību un, pirmām kārtām, neļaut, lai jauniešu vidū tiktu izplatītas maldīgas idejas par seksualitāti un laulību, kas tiem atņemtu nepieciešamo aizsardzību un veicinātu šī fenomena izplatību. Tiem, kas no tolerances pievēršas tam, lai tiesiski atzītu noteiktas tiesības kopā dzīvojošām homoseksuālām personām, jāatgādina, ka ļaunuma pieņemšana vai legalizācija būtiski atšķiras no ļaunuma paciešanas.

Tajās situācijas, kur homoseksuālo pāru partnerattiecības ir likumīgi atzītas vai saņēmušas likumīgu statusu un tādas tiesības, kas pieder laulībai, vajadzīga skaidra un uzsvērta opozīcija. Jāatturas no jebkāda veida formālas sadarbības šādu visnotaļ netaisnīgu likumu pieņemšanā vai īstenošanā un, cik vien iespējams, no materiālas sadarbības to lietošanas līmenī. Šajā jomā katram ir tiesības apzinīgi iebilst.

 

III Prāta argumenti pret homoseksuālo pāru partnerattiecību likumīgu atzīšanu

 

6. Lai izprastu, kāpēc jāvēršas pret homoseksuālo pāru partnerattiecību likumīgu atzīšanu, jāņem vērā dažādu viedokļu ētiskas atziņas.

 

No veselā saprāta viedokļa

Civilā likuma apjoms, protams, ir ierobežotāks nekā morālā likuma apjoms[11], bet civilais likums nevar pretoties veselam saprātam, lai nezaudētu savu saistošo spēku sirdsapziņai[12]. Katrs cilvēka veidots likums ir spēkā tādā mērā, cik tas ir atbilstošs dabiskajam morālajam likumam, kuru atzīst veselais saprāts, un cik tas respektē katras personas neatņemamās tiesības[13]. Likumi par labu homoseksuālo pāru partnerattiecībām pretojas veselā prāta apsvērumiem, jo piešķir likumīgas garantijas, analoģiskas tām, kas dotas laulībai, attiecībām starp tā paša dzimuma personām. Ņemot vērā šajā jautājumā ietvertās vērtības, valsts nevarētu legalizēt šādas attiecības, neizpildot pienākumu veicināt un aizsargāt laulību kā institūciju, kas ir būtiska kopīgajam labumam.

Varētu jautāt, kā likums var pretoties kopīgajam labumam, ja tas nepieprasa noteiktu uzvedību, bet vienkārši likumīgi atzīst de facto esošo, kas nešķiet izraisām kādam netaisnību. Šajā jomā vispirms jāpārdomā par atšķirību starp homoseksuālu uzvedību kā privātajā dzīvē sastopamu fenomenu un to pašu uzvedību kā sabiedrībā oficiāli pieņemtu un tādā mērā iepriekš paredzētu attiecību veidu, ka tas kļūst par sabiedriskajā kārtībā juridiski noformētu iestādījumu. Šis otrais fenomens ir ne tikai nopietnāks, bet arī izraisa plašāku un dziļāku ietekmi. Tas noved pie izmaiņām, kas pretojas kopīgajam labumam visā sabiedrības organizācijā. Civilie likumi nosaka cilvēka dzīves principus sabiedrībā tai par labu vai par ļaunu. Tiem „ir ļoti svarīga un dažkārt izšķirīga loma, ietekmējot domāšanas un uzvedības veidus”[14]. Dzīvesveidi un to pamatā esošie priekšnoteikumi, kurus tie izpauž, veido sabiedrības dzīvi ne tikai ārēji, bet arī nosaka jaunākās paaudzes uztveri un uzvedības veidu izvērtēšanu. Homoseksuālo pāru partnerattiecību likumīga atzīšana aptumšotu zināmas morālas pamatvērtības un izraisītu laulības iestādījuma mazvērtēšanu.

 

No bioloģiskā un antropoloģiskā viedokļa

7. Homoseksuālo pāru partnerattiecībām pilnīgi iztrūkst to laulībai un ģimenei atbilstošo bioloģisko un antropoloģisko elementu, kas no racionālā viedokļa būtu varējuši būt par pamatu to likumīgai atzīšanai. Šādas attiecības nespēj sniegt atbilstošu ieguldījumu cilvēces dzīvības tālāknodošanā un izdzīvošanā. Iespējas lietot nesen atklātās mākslīgās reprodukcijas metodes, pat ja neņemtu vērā tajās sastopamo lielo respekta trūkumu pret cilvēka cieņu[15], neko nedod, lai mainītu šo neatbilstību.

Homoseksuālo pāru partnerattiecībām arī pilnīgi trūkst laulības dimensijas, kas ir cilvēcisks un paredzētai kārtībai atbilstošs seksualitātes veids. Dzimumattiecības ir cilvēcīgas, ja tās izsaka un veicina divu dažādu dzimumu cilvēku savstarpējo palīdzību laulībā un ir atvērtas jaunas dzīvības tālāknodošanai.

Kā norādījusi pieredze, šajās attiecībās iztrūkstošā dzimumu papildinātība izraisa šķēršļus to bērnu normālai attīstībai, kas tiktu atstāti šādu personu aprūpē. Tiem būtu atņemta vai nu tēvišķības vai mātišķības pieredze. Pieļaut personām, kas dzīvo šādās attiecībās, adoptēt bērnus, īstenībā nozīmē vardarbību pret šiem bērniem, jo viņu atkarības stāvoklis tiktu izmantots, lai tos nostādītu vidē, kas neveicina viņu pilnīgu cilvēcīgu attīstību. Tas ir pilnīgi amorāli un atklāti vēršas pret to principu, ko atzīst arī Apvienoto Nāciju Konvencija par Bērnu tiesībām un saskaņā ar kuru katrā gadījumā sevišķi vērā ņemamas bērna kā vājākās un trauslākās puses intereses.

 

No sociālā viedokļa

8. Sabiedrība turpina pastāvēt uz laulības dibinātas ģimenes dēļ. Homoseksuālo pāru partnerattiecību likumīgai atzīšanai nenovēršami sekos jauna laulības izpratne, kas savā likumīgā statusā kļūtu par institūciju, kurā iztrūkst būtiska saikne ar faktoriem, kas saistīti ar heteroseksualitāti, piem., bērnu radīšana un audzināšana. Ja no likuma viedokļa laulību starp vīrieti un sievieti uzskatītu tikai kā vienu iespējamu laulības veidu, tad laulības izpratne piedzīvotu radikālu pārveidošanos līdz ar smagu kaitējumu kopīgajam labumam. Nostādot homoseksuālo pāru partnerattiecības likumīgā, laulībai un ģimenei analoģiskā līmenī, valsts rīkojas arbitrāri un pretēji saviem pienākumiem.

Lai atbalstītu homoseksuālo pāru partnerattiecību likumīgu atzīšanu, nevar piesaukt tādus principus kā personas cieņa un izvairīšanās no diskriminācijas. Šķirot personas, neatzīt viņu sociālo statusu sabiedrībā vai liegt viņām sociālos labumus ir nepieņemami tikai tad, kad tas ir pretēji taisnībai[16]. Atteikšanās piešķirt sociālo un likimīgo laulības statusu tiem kopdzīves veidiem, kuri nav un nevar būt ar laulības raksturu, nebūt nav vēršanās pret taisnību; tieši pretēji, taisnība to pieprasa.

Nedz arī prātīgi var piesaukt principu par atbilstošu indivīda autonomiju. Viena lieta ir aizstāvēt viedokli, ka atsevišķi pilsoņi var brīvi iesaistīties darbībā, kas tiem interesē, un ka tas iekļaujas kopīgajās civilajās tiesībās uz brīvību; kaut kas pilnīgi cits ir uzskatīt, ka darbība, kas zīmīgi vai pozitīvi neveicina cilvēka attīstību sabiedrībā, var saņemt no valsts īpašu un absolūtu likumīgu atzīšanu. Pat tālā analoģiskā nozīmē homoseksuālo pāru partnerattiecības nepilda to nolūku, kādam laulībai un ģimenei pienākas īpaša noteikta atzīšana. Tieši pretēji, pastāv labi iemesli uzskatīt, ka šādas attiecības kaitē atbilstošai cilvēka sabiedrības attīstībai, īpaši, ja pieaugtu to ietekme uz sabiedrību.

 

No likumu viedokļa

9. Tā kā laulātie pāri nodrošina paaudžu maiņu un tāpēc ievērojami atrodas sabiedrības intereses sfērā, civilais likums piešķir tiem institucionālu atzinību. Homoseksuālo pāru partnerattiecībām, no otras puses, nav vajadzīga īpaša uzmanība no likumu viedokļa, jo tās neveic šo funkciju kopīgajam labumam.

Nav derīgs arī arguments, saskaņā ar kuru likumos jāatzīst homoseksuālo pāru partnerattiecības, lai izvairītos no situācijām, kurās kopā dzīvojošas homoseksuālas personas vienkārši tāpēc, ka dzīvo kopā, varētu īsti nesaņemt savas personiskās un pilsoniskās tiesības. Īstenībā tās vienmēr var izmantot likuma normas – tāpat kā visi pilsoņi no privātās autonomijas viedokļa – lai aizsargātu savas tiesības kopīgo interešu jautājumos.

Būtu visnotaļ netaisnīgi uzupurēt kopīgo labumu un taisnīgos likumus par ģimeni, lai aizsargātu personīgos labumus, kurus var un vajag garantēt veidos, kas nekaitē sabiedrības struktūrai[17].

 

IV Katoļu politiķu viedoklis attiecībā uz likumdošanu par labu

homoseksuālo pāru partnerattiecībām

 

10. Ja tas ir tiesa, ka visiem katoļiem ir pienākums pretoties tam, lai likumīgi tiktu atzītas homoseksuālo pāru partnerattiecības, tad to darīt īpaši ir katoļu politiķu pienākums, atbilstoši politiķu atbildībai. Nonākot saskarē ar likumdošanas iniciatīvām par labu homoseksuālo pāru partnerattiecībām, katoļu politiķiem jāievēro vairākas ētiskās norādes.

Kad tiesību akti par homoseksuālo pāru partnerattiecību atzīšanu tiek lasīti pirmo reizi likumdevēju vidū, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums izteikt savu opozīciju skaidri un publiski un balsot pret. Balsot par labu tādam likumam, kas kaitē kopīgajam labumam, ir smags morāls pārkāpums.

Kad likumdošana homoseksuālo pāru partnerattiecību atzīšanā jau ir spēkā, katoļu politiķim jāvēršas pret to atbilstoši savām iespējām un jādara zināma sava opozīcija; viņa pienākums ir liecināt par patiesību. Ja nav iespējams šādu likumu pavisam atcelt, katoļu politiķis, atceroties norādes, kas atrodas enciklikā Evangelium vitae, var likumīgā ceļā atbalstīt priekšlikumus, kuru mērķis ir samazināt ļaunumu un tā negatīvās sekas sabiedriskajā apziņā un sabiedrības morālē, ko ir nodarījis šāds likums, ar noteikumu, ka viņa personiskā vēršanās pret šādiem likumiem bija skaidra un labi zināma un ir novērstas ieļaunojuma briesmas[18]. Tas nenozīmē, ka ierobežotu likumu šajā jomā varētu uzskatīt par taisnīgu vai pat pieņemamu; drīzāk runa ir par likumīgiem un pienākuma motivētiem centieniem vismaz daļēji atcelt netaisnīgu likumu tad, kad tā pilnīga atcelšana noteiktos apstākļos nav iespējama.

 

Noslēgums

11. Baznīca māca, ka cieņa pret homoseksuālām personām nekādi nevar novest pie homoseksuālas uzvedības pieņemšanas vai homoseksuālo pāru partnerattiecību legālas atzīšanas. Kopīgais labums pieprasa, lai likumi atzītu, veicinātu un aizsargātu laulību kā pamatu ģimenei, sabiedrības pamatvienībai. Likumīgi atzīt homoseksuālo pāru partnerattiecības vai nostādīt tās tādā pašā līmenī kā laulība nozīmētu ne tikai pieņemt greizu uzvedības modeli, kas kļūtu par paraugu pašreizējā sabiedrībā, bet arī notušēt pamatvērtības, kas pieder pie visas cilvēces kopīgā mantojuma. Baznīca nevar neaizsargāt šīs vērtības par labu vīriešiem un sievietēm un par labu pašai sabiedrībai.

 

Pāvests Jānis Pāvils II 2003. gada. 28. martā, pieņemot audiencē Ticības mācības Kongregācijas prefektu kardinālu Jozefu Racingeru, apstiprināja šeit minētos Apsvērumus, kas pieņemti kārtējā šīs Kongregācijas sesijā, un noteica to publicēšanu.

 

Romā, Ticības Mācības Kongregācijas pilī, 2003. gada 3. jūnijā, Sv. Kārļa Lvangas un viņa biedru, mocekļu, piemiņas dienā.

 

Kardināls Jozefs Racingers

Prefekts

 

Arhibīskaps Andželo Amato, S.D.B.

Sīlas titulārais arhibīskaps

Sekretārs

                                                            (No angļu valodas tulkoja RTI Prof. Pr. Pauls Kļaviņš, Dr. theol.)


 

[1] Sal. Jānis Pāvils II, Uzrunas pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” 1994. gada. 20. februārī un 1994. gada. 19. jūnijā; Uzruna Pontifikālās Ģimenes padomes plenārasamblejas dalībniekiem 1999. gada. 24. martā; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2357–2359, 2396; Ticības Mācības kongregācijas 1975. gada. 29. decembra deklarācija Persona humana, nr. 8; 1986. gada. 1. oktobra Vēstule par homoseksuālu personu pastorālo aprūpi; Daži apsvērumi sakarā ar likumprojektu par homoseksuālu personu nediskriminēšanu, 1992. gada. 24. jūlijā; Pontifikālā Ģimenes padomes 1994. gada. 25. marta vēstule Eiropas Bīskapu konferenču prezidentiem sakarā ar Eiropas Parlamenta rezolūciju par homoseksuālu pāru atbalstīšanu; Ģimene, laulība un „de facto” savienības, 2000. gada. 26. jūlijā, nr. 23.

[2] Sal. Ticības Mācības kongregācija, Doktrinālā nota saistībā ar dažiem jautājumiem par katoļu iesaistīšanos un nostāju politiskajā dzīvē, 2002. gada. 24. novembrī, nr. 4.

[3] Sal. Vatikāna II koncila pastorālā konstitūcija Gaudium et spes, nr. 48.

[4] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2357.

[5] Ticības Mācības kongregācijas 1975. gada. 29. decembra deklarācija Persona humana, nr. 8.

[6] Sal., piem., sv. Polikarps, Vēstule Filipiešiem, V, 3; sv. Justīns, Pirmā Apoloģija, 27, 1–4; Atenagors, Lūgšana par kristiešiem, 34.

[7] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2358; sal. Ticības Mācības kongregācija, Vēstule par homoseksuālu personu pastorālo aprūpi, 1986. gada. 1. oktobrī, nr. 10.

[8] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2359; Ticības Mācības kongregācijas Vēstule par homoseksuālu personu pastorālo aprūpi, 1986. gada. 1. oktobrī, nr. 12.

[9] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2358.

[10] Ibid., nr. 2396.

[11] Sal. Jānis Pāvils II, Ekcikliskā Vēstule Evangelium vitae, 1995. gada. 25. martā, nr. 71.

[12] Sal. ibid., nr. 72.

[13] Sal. Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, I−II, q. 95, a. 2.

[14] Jānis Pāvils II, Ekcikliskā Vēstule Evangelium vitae, 1995. gada. 25. martā, nr. 90.

[15] Sal. Ticības Mācības kongregācija, Instrukcija Donum vitae, 1987. gada. 22. februārī, II. A. 1−3.

[16] Sal. Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II−II, q. 63, a. 1, c.

[17] Nedrīkst aizmirst, ka vienmēr pastāv „draudi, ka tāda likumdošana, kas homoseksualitāti uzskata par pamatu tiesību pieprasīšanai, patiešām varētu iedrošināt personas ar homoseksuālām tieksmēm deklarēt savu homoseksualitāti vai pat meklēt sev partneri ar mērķi izmantot likuma normas” (Ticības Mācības kongregācija, Daži apsvērumi, kas satur atbildi uz likumprojektu par homoseksuālu personu nediskriminēšanu, 1992. gada. 24. jūlijā, nr. 14).

[18] Jānis Pāvils II, Encikliskā Vēstule Evangelium vitae, 1995. gada. 25. martā, nr. 73.

 

 

 

 


 

 

 

    Atpakaļ

 

    © EJIET un MĀCIET