Bīskaps Boļeslavs Sloskāns – Labā Gana attēls

 

Priesteris Paskals Marija Jerumanis, Dr. theol.

 

2001. gada 10. maijā apritēja 75 gadi, kopš Boļeslavs Sloskāns tika iesvētīts par bīskapu. Šajā sakarā bīskapa Boļeslava Sloskāna Fonds, kas ierosināja viņa beatifikāciju, 2001. gada 29. septembrī Nīderlandē Roldikas abatijā sasauca konferenci. Bija ieradusies delegācija no Latvijas ar kārdinālu Jāni Pujatu priekšgalā. Priesteris Paskals-Marija Jerumanis, kas arī bija šīs delegācijas loceklis, nolasīja referātu, kuru piedāvājam jūsu uzmanībai.

 

Ieslodzījumā un koncentrācijas nometnēs pavadītie gadi – izšķirošs laika posms

 

Padomju cietumos un koncentrācijas nometnēs pavadītie gadi iespieda dziļu zīmogu bīskapā Boļeslavā Sloskānā. Tas, ko viņš tur piedzīvoja ekstremālos apstākļos, nav bijis vienkāršs pārejas periods. Visā savā dzīvē bīskaps Sloskāns bija komūnijā, tas ir, vienotībā ar savu diecēžu un savas tēvzemes Baznīcas ciešanām Krievijas un vēlāk arī Latvijas traģiskā likteņa dēļ: “Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz,” teica bīskaps Sloskāns, citējot sv. Pāvila vārdus (1 Kor 12,26).

Lai izprastu viņa dzīves pamatvirzību, īsumā jāapskata izšķirošie Gulagā pavadītie gadi. Tie bija kā kaltuve, kurā tika veidota viņa dvēsele. Tie noteica viņa garīgās personības galvenās īpašības: bīskapa Sloskāna tēls tur kļuva izcilā pakāpē priesterisks, mariānisks un tereziānisks. Piecdesmit gados, kurus bīskaps Sloskāns nodzīvoja pēc atbrīvošanas, šīs īpašības kļuva vēl izteiktākas. Taču izšķirošie bija ieslodzījumā un koncentrācijas nometnēs pavadītie seši gadi.

Šajā laika posmā viņa dvēsele kļuva priesteriska pilnīgi īpašā veidā. Sankt-Pēterburgas seminārā jaunais Boļeslavs jau bija tik augstās domās par priesterību, ka viņš jutās tās necienīgs. Kad viņu iesvētīja par bīskapu 1926. gada 10. maijā, viņš izvēlējās šādu devīzi: “Hostia pro fratribus” (upuris par brāļiem). Šī tik izteikti priesteriskā devīze bija īpaši piemērota tad, kad bīskaps Sloskāns tika apcietināts vienīgi tādēļ, ka bija Mogiļevas un Minskas diecēžu gans. Pēdējos trīs Gulagā pavadītajos gados varas iestādes gribēja panākt to, lai viņš atzīstas spiegošanas noziegumā. Viņš katrreiz atbildēja: “Jūs zināt, ka es esmu nevainīgs, bet jūs gribat, ka es mirstu kā spiegs; taču es gribu mirt kā svētās Baznīcas moceklis.” Ieslodzījumā un koncentrācijas nometnēs pavadītajos gados viņa dvēseles priesteriskais raksturs atklājās arī tajā apstāklī, ka Svētā Mise viņam bija tik svarīga, ka viņš to pat celebrēja vissmagākajos un bīstamākajos apstākļos. Pēc Otrā pasaules kara viņš bīskapam Heinriham-Marijam Jansenam skaidroja, ka smagākās dienas viņam bija tās, kurās viņš nevarēja celebrēt Euharistiju.

Gulagā pavadītajos gados arī attīstījās bīskapa Sloskāna mariāniskā žēlastība. Būdams mazs bērns, viņš jau bija iemācījies uzticēties Jaunavai Marijai. Taču Gulagā šī uzticēšanās prasīja no viņa varonību. Savā dienasgrāmatā 1927. gada 24. septembrī viņš raksta: “Es lūdzu Pestītāju un Viņa Vissvētāko Māti sūtīt man labāk nāvi, nekā pieļaut, ka Baznīcai būtu jācieš manas vainas dēļ.” Un 1931. gada 1. jūlijā viņš raksta: “Es ļoti vairījos un baidījos no apstākļiem, lai nepakristu šinī ārkārtīgi samaitātajā vidē. Prāts atteicās darboties un likās, ka ilgas pēc ideāla izzūd. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka vienīgi pateicoties Vissvētās Jaunavas Marijas aizsardzībai, es noturējos uz bezdibeņa malas.” Šie vārdi ir īpaši svarīgi, jo savā dienasgrāmatā viņš tikai reti raksta par savu iekšējo dzīvi.

Visbeidzot, jāatzīmē tas, kā 1931. gadā viņš atklāja sv. Terēzi no Bērna Jēzus: “Es saņēmu grāmatas Kādas dvēseles stāsts 1910. gada izdevumu 1931. gadā Turukanskā, Sibīrijā, kad biju izolatorā. Es atvēru grāmatu un pēc pirmās lapaspuses izlasīšanas man sāka līt asaras… Kad es pabeidzu lasīt grāmatu, es iesaucos: ‘Soror mea carissima, mana dārgākā māsa!’ Es viņu varēju saukt vairs tikai šādos vārdos! Es vairs nebiju viens. Šī vismīļā debesu māsa mani atbalstīja pārbaudījumos; viņu neredzot, es pastāvīgi jutu viņas klatbūtni, viņas iespaids uz mani mani stiprināja. (..) Viņa man lika izprast to, kas ir karaliskais garīgās bērnības ceļš, un viņa manī radīja spēcīgu vēlmi iet viņas pēdās visā savā dzīvē.”

 

Boļeslava Sloskāna garīgais tēls

 

Aplūkosim tagad bīskapa Sloskāna garīgo tēlu visas viņa dzīves mērogā.

Viņa attiecības ar Dievu

Mēs nevarētu pilnībā izprast to, kas ir bīskaps Sloskāns, ja mēs neatklātu, cik dziļi viņa garīgā dzīve sakņojas viņa attiecībās ar Dievu. To atklāj viņa mācības un padomi, ko viņš sniedz cilvēkiem. Liecinieki stāsta, ka jau pirms kara, kad viņš bija Rīgas semināra garīgais tēvs, viņš mācīja, kas ir dzīvas attiecības ar Dievu. Tas pats tiek apgalvots par viņa referātiem latviešu studentiem Luvenā pēc kara. Īpaši viņš runāja par Dievu-Mīlestību. Dievs, kas ir mīlestība, aicina cilvēku uz mīlestību. To bīskaps Sloskāns izceļ Kādas dvēseles stāsta latviešu tulkojuma priekšvārdā, raksturojot cilvēka dzīvi kā “ceļu uz Mīlestību”. Priekšvārdā viņš raksta: “Gods Tev un mūžīgā slava, Mīlestības Dievs, kas cilvēku krūtīs reizē ar nemirstīgo dvēseli esi ielicis dzīvu, mīlestībai pukstošu sirdi un devis tai pirmo un vislielāko bausli: Tev būs mīlēt Dievu, tavu Kungu, ar visu tavu sirdi!” Šajā priekšvārdā termins “sirds” tiek bieži lietots. Bīskaps Sloskāns divās lapaspusēs ļoti cilvēciski un smalki mēģina raksturot to, kas ir mātes, tēva, jaunietes, jaunieša vai nobriedušas sievietes sirds (no 10.-12. lpp.). Tāda pieeja, kas integrē jūtas, neatspoguļo garīgu sentimentālismu. Tā vienkārši atklāj ļoti cilvēcisku garīgumu, kas ir integrējis jūtas.

Bīskapam Sloskānam cilvēka aicinājums uz mīlestību ir aicinājums uz dziļu vienotību ar Dievu. Šo vienotību īpaši padziļina lūgšana. Bīskaps Sloskāns bija pats izcils lūgšanas cilvēks. Keizersbergas abatijā viņs uzsāka savu dienu piecos no rīta ar lūgšanu, meditāciju un Euharistiju. Dienas laikā viņš bieži gāja uz kapelu, lai tur pavadītu vairākas stundas lūgšanā. Savas dzīves beigās, Emmausa mājā viņš nemitīgi lūdzās.

Mēģināsim nedaudz ielūkoties bīskapa Sloskāna lūgšanas noslēpumā.

 

Viņa lūgšanas īpašības

Viņa lūgšanas avots un virsotne bija Euharistija. Mēs jau atzīmējām, cik svarīga bīskapam Sloskānam bija svētā Mise Gulagā pavadītajos gados. Visu savu dzīvi bīskaps Sloskāns bija uzticīgs šai īpašajai mīlestībai pret Euharistiju un euharistisko Jēzu. Svētā Mise, ko celebrēja bīskaps Sloskāns, iespaidoja daudzus. Savas dzīves beigās, Emmausa mājā konsekrācijas brīdī viņš bija aizkustināts līdz asarām. Euharistija viņam noteikti bija dziļas vienotības brīdis ar Kristu. Viņa mīlestība pret euharistisko Jēzu to atklāj. Kad viņš dzīvoja Keizersbergas abatijā, par nelielo naudas summu, ko viņam ielika kabatā, viņš katru piektdienu gāja nopirkt ziedus savam “dārgajam draugam” – euharistiskajam Jēzum.

Būdama komūnija ar Kristu Pestītāju, Euharistijas svinēšana bīskapam Sloskānam bija arī lielais aizlūgums par pasauli – svētais Upuris, kas upurēts mūsu pestīšanai. Visa bīskapa dzīve bija kā aizlūgums un upuris, tas ir, “mistiskā mise”, ja runājam, lietojot viņa paša izteikumu.

Pāri visam viņa lūgšanas dzīvi iezīmēja aizlūgums par brāļiem. Viņš īpaši aizlūdza par vajāto Baznīcu un par grēcinieku atgriešanos. Tas dziļi iespaidoja viņa garīgo dzīvi. Keizersbergas abatijā viņš bieži gāja uz kapelu, lai stundām ilgi lūgtos par Latviju, Mogiļevas un Minskas diecēzēm. Šī lūgšana atklāj bīskapa Sloskāna izcilo ticību.

Taču viņa acīs aizlūguma lūgšanu jāpavada upurim – upurim līdz pat Golgātai, līdz stāvoklim, kurā gribētu iesaukties līdz ar Jēzu: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?”

 

Ciešanu un upura par brāļiem nozīme

Bīskapa Sloskāna personības priesteriskā dimensija īpaši atklājas tajā apstāklī, ka upuris par brāļiem viņam bija ļoti būtisks. Tas deva jēgu ciešanām, ko viņš piedzīvoja ieslodzījumā un koncentrācijas nometnēs, kā arī visā viņa dzīvē viņa vājās veselības, Krievijas un Latvijas traģiskā likteņa dēļ.

Bīskapa Sloskāna upuris atklāj viņa vienreizējo garīgo spēku un viņa neizmērojamo mīlestību pret Kristu, Baznīcu un cilvēkiem. Tas atklājas īpaši ieslodzījumā un koncentrācijas nometnēs pavadītajos gados. Pēc kara, kad viņš stāstīja par šiem gadiem, viņš bieži apliecināja to, ka viņš bija gatavs mirt. Viņa dvēseles spēks, viņa mīlestība pret Baznīcu un cilvēkiem spilgti parādās kādā notikumā, ko viņš piedzīvoja ieslodzījumā. Lūk, kā viņš to apraksta: “Maskavā, Ļubjankas cietumā mani ‘sargeņģeļi’”, tā viņš sauca savus spīdzinātājus, “pielietoja dažādas spīdzināšanas metodes. Šīm metodēm nebija robežu. (..) Viņi ar mani apgājās tā, kā viņiem (..) ienāca prātā. (..) Viņi gribēja, lai es nolādu Katoļu Baznīcu, pāvestu utt. Viņi bija kā bērni, kas atraduši jaunu spēli un kādu spēles upuri. (..) Es tikai lūdzos par viņiem un viņiem uzsmaidīju… Protams, tas viņus darīja vēl niknākus, un kāds kliedza: ‘Ko tu smaidi!’ – ‘Jā, es smaidu, jo esmu brīvs, bet jūs neesat brīvi.’”

Arī turpmākajos gados, pēc atbrīvošanas, upurim viņa dzīvē bija liela nozīme. Padomi, kurus deva bīskaps Sloskāns ļauj saprast, ka viņam upuris vispirms nav vis saistīts ar pārmērīgu  mortifikāciju, bet gan ar veidu, kā panest dzīves grūtības. Pats viņš tās panesa ar mīlestību, ticību un pateicību. Krusta zinātne, no kuras dzīvoja un ko mācīja bīskaps, bija lielas uzticības pret Dievu izgaismota un piedošanā nesta saviem vajātājiem. Bīskaps Sloskāns vēlējās, lai visiem būtu līdzīga attieksme pret saviem vajātājiem.

Izdzīvojot svētās Mises upuri, aizlūguma lugšanu un upuri par brāļiem ar sevišķu mīlestību, ticību un cerību, bīskaps Sloskāns jau veica savu bīskapa kalpojumu. Tieši tā viņš bija savu avju gans Solovkos, Sibīrijā un tajos gados, kas tika pavadīti aizmirstībā Keizersbergas abatijā. Bet kā viņš tika galā ar citiem bīskapa amata pienākumiem, kurus parasti dēvē par pastorālajiem? Tieši uz šo jautājumu mēs centīsimies atbildēt.

 

Viņa bīskapa amats

Bīskapa Sloskāna pastorālā dedzība sakņojas viņa ārkārtējā mīlestībā uz Baznīcu. Viņš mīlēja Baznīcu, par kuru bija tik ļoti cietis savā dzīvē. Viņš tika apcietināts un spīdzināts Baznīcas dēļ. Brīvību atguvis, viņš strādāja Baznīcas izaugsmei. Savu dziļo mīlestību uz Baznīcu bīskaps izdzīvoja paklausībā un lūgšanā par pāvestu, un īpaši, ar varonīgu uzticību, pildot Minskas un Mogiļevas diecēžu gana pienākumus.

Kā jau mēs teicām, 1927. gadā viņš tika apcietināts tieši šī kalpojuma dēļ. Pēc trim nometnēs pavadītiem gadiem, 1930. gadā, palikdams uzticīgs saviem bīskapa pienākumiem, viņš atgriezās Mogiļevā. Bet jau pēc vienas nedēļas viņš tika no jauna apcietināts. 1933. gadā vienīgi aiz paklausības pāvestam bīskaps piekrita atstāt Padomju Savienību, jo pats viņš juta vajadzību palikt kā gans sava ganāmpulka vidū. Viņš bija gatavs iet mocekļa nāvē, uz krusta atdot savu dzīvi par Dievu un Kristu.

Pēc kara viņš ievāca informāciju par situāciju PSRS un pats to izplatīja, īpaši izceļot to, kas skar Latviju. Dzīvojot ciešā komūnijā ar savām Minskas un Mogiļevas diecēzēm, bīskaps palika tikpat jūtīgs arī pret savas dzimtenes likteni. Viņš sniedza dažādas lekcijas.

Savas trimdas gados Beļģijā, bīskaps rūpējās par latviešu semināristiem un lajiem. To viņš darīja ar īpašu atdevi un prasīga, bet labsirdīga audzinātāja talantu. Tas viss tika darīts, domājot par Latvijas nākotni: lai atjaunotu valsti, tai būs nepieciešami skoloti priesteri (pat doktori) un izglītoti katoļu laji. Bīskaps domāja arī par Caritas dibināšanu nākotnē.

Bīskaps Sloskāns vienmēr ir bijis vienotības un izlīgšanas apustulis. Viņš vēlējās, lai starp trimdā esošajiem trim latviešu bīskapiem būtu dziļa sapratne. Ar saviem brāļiem bīskapiem viņam bija iespaidīga sarakste. Viņš dalījās visā ar vislielāko uzticību, vienmēr rūpējoties par to, lai nebūtu pat vismazākā pārpratuma.

Līdzās tam, kas raksturo bīskapa pastorālo darbību trimdā, jāmin arī viņa plašais vēriens. To parādīja jau viņa rūpes par latviešu priesteru un laju sagatavošanu iespējamai Latvijas atjaunošanai. Šo pašu plašo vērienu mēs jūtam arī viņa dotajos padomos.

Priesteriskajā kalpojumā attiecību kvalitātei un klātbūtnei ir liela nozīme. Arī no šī aspekta bīskaps Sloskāns bija vienreizējs. Viņa garīgā klātbūtne izstaroja mirdzumu, bija nomierinoša, pazemīga, sirsnīga, labvēlīga. To vispirms atklāja viņa skatiens. Pēc viņa viesošanās Lizjē 1933. gada augustā, liecinieki runāja par viņa seju, “kas izstaroja mieru, kas iegūts, varonīgi panesot pārbaudījumus, par viņa pārdabisko sejas izteiksmi, kas raksturīga vienīgi svētajiem”. Viņa pazemīgā, vienkāršā un labvēlīgā attieksme raksturoja attiecības, ko viņš veidoja ar satiktajiem cilvēkiem.

Viņa klātbūtnes un attiecību īpašā vērtība ir saistītas ar bīskapa pazemību, kuru vajadzētu sevišķi izcelt. Kardināls Danēlss saka: “pazemība un pieticība ir tās, kas raksturo bīskapu Sloskānu (..). Vai gan ir bijis kāds vēl vairāk nonicināts, vēl vairāk nepazīts, aizmirsts un miris aizmirstībā?”

 

Mariāniska un tereziāniska dvēsele

Līdz šim aplūkotās bīskapa Sloskāna garīgās īpašības ir izcēlušas viņa lielo līdzību ar Jēzu “maigu un pazemīgu sirdi”, Augsto priesteri, uzticīgu un līdzjūtīgu, Labo Ganu, kas atdod savu dzīvību par savām avīm. Šo priesterisko dimensiju visaugstākā mērā izveidoja Gulaga gadi un bīskapa amata veikšana to noveda līdz pilnībai. Bet daudzi viņa dvēseles aspekti bija arī mariāniski. Mēs jau pieminējām, ka Gulagā pavadītajos gados bīskapā Sloskānā auga mīlestība uz Jaunavu Mariju un uzticība viņai. Visu savu dzīvi viņš palika uzticīgs šai mīlestībai. To īpaši atklāj tas, kādu nozīmi viņš piešķīra ikdienas Rožukronim.

Bīskapa Sloskāna personas mariāniskais aspekts ir cieši saistīts ar viņa mīlestību uz svēto Terēzi no Bērna Jēzus, kas arī ļoti līdzinājās Jaunavai Marijai. “Viņa dārgākā māsa” iezīmēja bīskapa dzīvi jau no tā brīža, kad viņš viņu atklāja Turukanskā 1931. gadā. “Viņa man lika izprast to, kas ir karaliskais garīgās bērnības ceļš, un viņa manī radīja spēcīgu vēlmi iet viņas pēdās visā savā dzīvē,” saka bīskaps, kā mēs to jau dzirdējam.

Trimdas gados Beļģijā viņš liek tulkot Kādas dvēseles stāstu latviešu valodā un rūpējas par šīs grāmatas izplatīšanu. Tulkojuma priekšvārdā bīskaps atklāj savu lielo aizrautību ar šo grāmatu, kas neskaitāmus lasītājus ir aizvedusi “pie nopietnas un izšķirīgas sirdsapziņas izmeklēšanas, pie garīgo vertību pārvērtēšanas pēc principiem, kas ietverti šajā grāmatā un izteikti kristalskaidrā formā”.

Neapšaubāmi, ka bīskapa Sloskāna lielā paļāvība, viņa smaidīgā vienkāršība, lielā pazemība un varonīgā mīlestība arī ir viņa garīgās personas tereziāniskie vaibsti. Viņš nomira aizmirstībā, pēc tam, kad bija mīlējis Jēzu un savus brāļus līdz galam. Viņš atdeva savu dzīvi par Baznīcu līdzīgi tai, kura arī no jaunības gribēja būt mocekle, tai, kuras aicinājums bija būt par Mīlestību Baznīcas sirdī.

 

Garīgā auglība un svētuma reputācija

Tāpēc nav jābrīnās par to, ka neskaitāmi cilvēki tik daudz no viņa saņēmuši. Bīskaps ietekmēja ne tikai attiecīgus cilvēkus, bet arī vidi, kurā dzīvoja. Jau būdams seminārists Sankt-Pēterburgā, viņš darīja daudz laba. Kā Rīgas semināra pasniedzējs un garīgais tēvs, viņš ietekmēja semināra vispārējo atmosfēru. Kara laikā, no 40.-45. gadam, viņš cēla Daugavpils draudzes garīgo līmeni. Savā trimdas laikā Beļģijā bīskaps bija īsts gans gan latviešiem, gan citu tautību trimdiniekiem. Šajā laika periodā bīskaps vizitēja arī beļģu draudzes. Tā kā bīskaps bija tik vienkāršs un svētuma apgarots, tad katrs prāvests cīnījās par to, lai tieši uz viņa draudzēm bīskaps nāktu uz iestiprināšanu. Gados, kas tika pavadīti Keizersbergas abatijā (no 1952.-1979. g.), bīskaps ar savu klātbūtni iezīmēja arī mūku dzīvi.

Viņa kā augsti garīga un humāna cilvēka starojums visu dzīvi gāja kopsolī ar patiesa svētuma reputāciju.

 

Bīskapa aktualitāte Baznīcai

 

Ir pienācis laiks noslēgumam. Bīskaps Sloskāns atklājas kā Jēzus “maiga ar pazemīgu sirdi”, Augstā Priestera un Labā Gana skaists attēls ar lielu aktualitāti gan universālās Baznīcas dzīvē, gan  Latvijas Baznīcai.

Laikā, kad mēs mēģinam iedzīvināt Vatikāna II koncilu, kurš vēl labāk parādīja Baznīcas noslēpumu laikā, kad tik paradoksālā veidā Baznīca ir neizprasta un nogrūsta malā pat zemēs ar senu kristietības vēsturi, bīskapa Sloskāna mīlestība uz Baznīcu un viņa kā bīskapa skaidrība var kļūt par gaišu ceļazīmi šodienas cilvēkiem viņu meklējumos atklāt Baznīcas skaistumu un hierarhijas kalpojuma nozīmi.

Bīskaps Sloskāns ir izcils liecinieks aizlūguma lūgšanas spēkam un varenai mīlestībai, kas piedod un upurē sevi par saviem ienaidniekiem. Bīskaps Sloskāns ir liecinieks, kas stāv pretīm pastāvīgajam kārdinājumam problēmas un konfliktus risināt vienīgi ar cilvēka paša spēkiem, viņš ir tas, kas pretojas kārdinājumam ieslēgties bezizejas atriebībā. Tādā veidā bīskaps atgādina par Evaņģēlija piedāvāto ceļu Baznīcai un pasaulei, lai risinātu vissmagākos pārbaudījumus un pārveidotu attiecības starp cilvēkiem.

Bīskaps Sloskāns ir bijis miera un vienotības cēlājs, gans, kas spējis apvienot plašu vērienu ar paļāvību un uzticību. Arī no šī viedokļa raugoties viņš var būt piemērs visai universālajai Baznīcai un īpaši Latvijas Baznīcai, kura pašlaik, desmit gadus pēc komunisma sagrāves, saskaras ar nākotnes veidošanas izaicinājumu.

Bīskaps Sloskāns šodien ir aktuāls arī kā Kristus spēka, kas atklājas mocekļos, liecinieks. Lielās Jubilejas ietvaros pāvests Jānis Pāvils II aicināja nepazaudēt mocekļu, kuru bijis tik daudz XX gadsimtā, liecības. (Tertio millennio ineunte, 37) Pat ja bīskaps Sloskāns nav miris mocekļa nāvē, viņš tomēr visdrausmīgākajos apstākļos sešus gadus ir cietis par savu ticību un mīlestību uz Baznīcu, un viss, būdams gatavs mirt par Kristu un vienlaicīgi, ja vien tas kļūtu iespējams, jebkurā brīdī doties uz Padomju Savienību, lai ciestu kopā ar savu ganāmpulku. Viņš nodzīvoja savu atlikušo dzīvi dziļā komūnijā ar vajāto Baznīcu, rūpējoties par to neatlaidīgā lūgšanā un klusā noslēgtībā, veltījot sevi Minskas un Mogiļevas diecēzēm un savai dzimtenei: “Sirds moceklība nav mazāk auglīga kā izlietās asinis,” ir teikusi Terēze no Bērna Jēzus. Ar saviem trimdas gadiem bīskaps Sloskāns ir pierādījis to, ka mocekļa ceļš ir pieejams visiem ikdienā, pat ja visi nav aicināti izliet savas asinis par Kristu un viņa Baznīcu.

Ja visa Baznīca ir aicināta paturēt atmiņā XX gadsimta mocekļus, tad vietējām Baznīcām, kas pašas ir cietušas no vajāšanām, ir vēl jo lielāks pienākums to darīt. Un ne jau tādēļ, lai nemitīgi atgrieztos pie šī perioda šausmām, bet lai paturētu atmiņā liecību par savu dēlu un meitu varonīgo uzticību un mīlestību, kuri piedeva saviem bendēm un ar to atklāja Dieva atbildi uz vislielāko ļaunumu – uz vardarbīgu ielaušanos cilvēka dvēseles svētākajā un personiskākajā nostūrī, liekot viņam noliegt saistību ar savu Radītāju un Glābēju. Gan Latvijas Baznīcas, gan Minskas un Mogiļevas diecēžu dzīve jāiedvesmo atmiņām par bīskapu Sloskānu, kurš liecinājis par Dieva gudrību, kas pasaules acīs ir neprāts, un par Dieva spēku, kas atklājas cilvēka nespēkā. Šai liecībai arī turpmāk jāatspīd kā spilgtai gaismai, lai vietējās Baznīcas paliktu uzticīgas savam aicinājumam, sastopoties ar kārdinājumiem un izaicinājumiem, kas jāpārvar šodien un nākotnē.

 

Latvijai, kurai pagaidām vēl nav svētīgo vai svēto, kas cēlušies no šīs zemes, bīskaps Sloskāns ir un paliks kā patiess gaismas nesējs.

 

 


 

 

 

    Uz saturu

 

    © EJIET un MĀCIET